Laiks turējās silts. Glabāt vajadzēja trešā dienā, tātad piektdien; kaut gan labāk būtu bijis svētdienā, kad nav darbi jākavē, kad uz kapiem var sanākt daudzi pavadītāji neaicināti. Tā kā vecajam saimniekam viss laiks pagāja braukājot un visu kārtojot ārpusē, tad jaunais veica, kas priekš goda mājās bij veicams. Viņš sanagloja no atlikušajiem grīdas dēļiem garu galdu par visu istabu, lai var sasēst vismaz trīsdesmit cilvēku. Arī solus pienāca taisīt, jo krēsli bija tikai četri, ar mūsējo pieci, bet uz abiem vecajiem gulēja nelaiķe, kamēr zārks nebija atvests. Arī daudz par īsu tie bija un noderēja tepat klētī, kur novietot traukus ar ēdieniem.
Stundas un cēlieni tecēja kā ūdens. Saimniece pūta vien, ka netikšot galā. Abas ar manu māti viņas skriešus skrēja, it kā soļiem nemaz neprastu vairs iet. Viena sijāja, otra maisīja, viena micīja, otra nesa malku un kūra krāsni, viena cepa, otra kaut ko vārīja — līdz pat lielai tumsai. Vīri galvas vien šķobīja, nesaprazdami, kas tur beigās iznāks. Arī pašas viņas nebij drošas. Viņas labi nezinaja, cik saldskābā maize ilgi klapējama. Likās, ka pīrāgi ne visai labi rūga. Kad tikai mieles nebūtu par vecām …
Kad jau visi lielie darbi bija puslīdz veikti un sievas vairs nebaidījās, ka netiks galā, ceturtdienas vakarā, saulītei rietot, uz Kišku kapiem zvanīja, ik pa trīs reizas piesitot, kā jau nomirušam kad zvana. Mūsu mātei tas nebija, jo viņu bija nolemts glabāt Ķesteru kapos, un zvanišana te nāca no baznīcas torņa, bet saimniekam kapsētas zvans atgādināja, ka nav vēl sarunāts izvadītājs. Viņš satvēra vedeklu aiz piedurknes un teica:
«Skrien, meit, uz skolu! Es esmu piekusis, un zirgu te nav ko jūgt. Palūdz, lai skolas kungs ir tik labs un — nu, tu jau zināsi, kā izrunāt.»
Un vedekla tūlīt ģērbās un skrēja, lai skolotājs gadījumā neaizietu gulēt. Viņa aizskrēja un pēc negara brītiņa bij atpakaļ. Viņa skolotāju bija ceļā panākusi tepat pie Dekšņu birzs. Viņš bija gājis savu parasto gājumu no Zvanītājiem, kur viņam bija līgava. Nu viss bija kartībā, viss bija labi.
Pēc vakariņām visiem būtu paticis iet pie miera, jo iepriekšējā naktī gandrīz nemaz nebija gulēts, bet vecais saimnieks runāja par vāķēšanu. Māte man klusām teica:
«Acis krīt cieti, kājās stāvot, bet ko tu cilvēciņ darīsi, — kas jādara, jādara. Pēdīgo nakti mājiniekiem vēl ar nomirušo jāpalaiž kopā. Vēl viņas dvēsele nav pie dieva. Vēl viņa tepat laidelējas kā neredzama liesmiņa un visu redz un dzird, kas par viņu tiek runāts.»
Un mēs gajārn saimniekam pakaļ klētī, kur bija nolikti krēsli, apsēdāmies un dziedājām dziesmu pēc dziesmas, tāpat no galvas. Jo, kaut gan nelaiķei galvgalī dega divas sveces, tās deva par maz gaismas, lai saimnieka vecās acis grāmatā varētu saskatīt vārdus.
Kad visas bēru dziesmas šķita izdziedātas, saimnieks pārstāstīja dēlam un vedeklai, kur bijis un ko izdarījis. Rītu ap desmitiem, ne agrāk, varēja braukt pēc zārka. Dzīdamies pēc laicīgās sētas, viņš bij aizmirsis gādāt par mūža māju. Bet nu viņš bija licis taisīt reizā divus, lai tie būtu vienādi. Bij arī sarunāts vienkāršs egles vai priedes koka krustiņš, ko piespraust, kamēr uzliks īsto, paša kalto, kur būs iekalti un zeltīti viņu abu vārdi.
Sākās atkal dziedāšana. Atkal tās pašas dziesmas no gala. Bet, kad pulkstenis aiz sienas nosita vienu, saimnieks pēkšņi aprāva meldiju un teica:
«Šitā mēs paši rītā staigāsim kā nāves, kur priekšā tik svarīgas darīšanas un par visām lietām pašas bēres. — Ejiet gulēt, sievas, un tu, Mik, arī! Es te pasēdēšu viens.»
Kad mēs vēl vilcinājāmies, viņš pastūma savu krēslu vairāk kaktā, starp skapi un miltu tīni, apsēdās un, atbalstījis galvu pret sienu, aizvēra acis. Tad arī mēs apmierināti izgājām no klēts un apgūlušies uz vietas aizmigām. Vienīgi sveces palika nomodā,, mierīgi degot savos misiņa lukturos.
CIEMI, CIEMI!
Pusvasaras es biju kaucis, kamēr sakaucu sev vienu brīvu svētdienu, veselu dienu, no rīta lidz vakaram. Tiesa, māte mani atmainīja šad un tad svētdienas rītos līdz brokastam. Ak, es vēl kapā paņemšu līdzi to labsajūtu, kāda mani sagrāba, kad tādā rītā, izgājis miegains aiz pakša, pasauli redzējis bezkrāsainu un bries mīgi smagu, varēji iet atkal istabā, zvelties siltajā gultā kā akmens un gulēt. Arī Māruks dažreiz mani paguldināja līdz brokastam. Viņai ganes gaitas tēvabrāļa lielajā sētā, tur Saukajāņos, bija vēl tepat aiz muguras, un viņa labi zināja, ko nozīmēja bērnam manā vecumā gulēt tikai piecas stundas. No tādām nomainīšanām tik vien tā labuma i bija, ka tu cilvēks drusku atguvi no miega. Pabūt Jaužu tuvumā, paklausīties valodās, aiziet kaut kur uz kādu vietu ārpus ganībām — tas viss palika tikai vēlēšanās. Tepat netālu taču bija Dekšņi, aiz Dekšņiem Riekstiņi, manas zelta Mūsmājas. Vai es tur tiku? Ķīķeru vecajā istabā dzīvoja krusttēvs, vecāmāte un vecaistēvs. Tie likās aiz trejdeviņiem kalniem, aiz trejdeviņām jūrām, jo es netiku pie viņiem. Bet nu reiz māte bij par mani apžēlojusies un atlaida uz abiem ciemiem, piekodinādama, lai tikai nestāvu līdz lielai tumsai.
«Diena gara,» viņa iepriekšējā vakarā teica, kad bijām apgulušies, «celies, kad visi celsies, paēd godīgi brokastu un tad ej! Ej papriekš uz Ķīķeriem, jo jāaiznes, raug, maišuks un ķerbele zem gultas kājgaļa.
Neaizmirsti labudienu padot un pateikt ardievu, kad eji projām. No Ķiķeriem uz Riekstiņiem neej taisni pār lauku, ej pa braucamo ceļu, pa govu dārzu, gar smēdil Neaizmaldies! Nekāp dūkstis, nesabrien zābaķēļus tā, ka kauns pašam no savam kājām.»
Tas nu visas bija gluži liekas pamācības. Es labi zināju, kā uzvesties. Biju drošs, ka ceļus nepamuldēšu, ka zābakus nesabridišu, jo biju nodomājis laisties basām kājām. Par vienu tikai šaubījos, — vai varēšu ar saulīti būt jau mājās. Lai Ķīķeros ko, bet Riekstiņos taču bija Pēterītis, un tas nebija tik ilgi redzēts. Kamēr apskraidīsim visas malas, kamēr izrunāsim visas runas. Nu jau viņam nāca septīts gads …