Tu brīnums, kā man šorīt nemaz nenāca miegs! Kad māte uzcēlās un āva kājas, es gan izlikos guļam, bet aizmigt nenāca ne prātā. Tad viņa izgāja, klusām durvis pievērdama, lai netraucētu gulētājus svētdienas rīta guļā. Nu lemaurojās Balgalve. Es pazinu viņas balsi. Kaza pabrēca dažas reizes, atvadīdamās no saimnieces. Tad Māruks ienāca, pienu izkāsusi un izskalojusi slauktuvi. Ienāca un ielīda savā istabā, kur Miks krāca. Vecie saimnieki gulēja dziļā miegā.
Es aizvēru acis, bet tūlīt tās bij atkal vaļā. Vai tur vainīga bij saule, kas apspīdēja durvis un krāsnes stūri tik žilbinoši, ka visa istaba likās saules pilna!
Ko tu gulēdams piegulēsi! Es trūkos augšā un izgāju, paņēmis mazo vanniņu, pie akas muti nomazgāt. Pa darbdienām es izskaloju acis dažreiz ganībās pie dobītes, dažreiz pagalam aizmirsu, ka tas jādara. Nekādos netīrumos jau nestaigāju, neviens arī nepētīja, vai tev nav melnas ausis, kā skolā skolotājs to darīja. Galu galā — vai tad es biju skuķe, ka man būtu jāiziet uz baltumu un smukumu? Nule tomēr es nomazgājos pat ar ziepēm un apģērbos, cik jau nu man bij tas goda
apģērbs labs. Apģērbos, paņēmu ķerbelīti uz elkoņa un klusītiņām izgāju.
Sētsvidā es vēl sevi pārbaudīju: cepure galvā, svārķēļi mugurā, biksēm visas pogas cieti, ķerbele uz rokas, tukšs kartupeļu maiss ķerbelē, priecīgs prāts, — ko tur vairāk? Sirds tikai mazliet kutēja, — kaut māte neieraudzītu, ka es tik agri aizjožu! Par laimi viņa, kā jau svētdienas gans, bij iedomājusies lopus aizdzīt pavisam uz otru pusi, paganīt pa lauciņu starpām, kur zāle nebija tā nograuzta kā ganībās. Mudīgi es pazudu krūmos un izniru pēc maza brīža jau pie dziļā grāvja un atrados pie laipas.
Ticis skolas lauka malā, es kā uz delnas redzēju skolas klēti, staļļa galu, riju. Pāri klētij pacēlas skolas nams ar saviem trim sarkanajiem skursteņiem. Varena trāba! Aiz rijas nedaudz pa kreisi nelielā uzkalniņā sa plakusi stāvēja Ķlķeru vecā māja. Zināms, no šīs puses skatoties, viss tas likās diezgan svešāds; bet par mātes pamācību, lai neaizmaldos, man bij sevī jāpasmaida. Kā te, klajā laukā, kur mērķis skaidri redzams, cilvēks varēja maldīties!
Es negāju pa labi iemītu celīti taisni uz lielceļa, jo tur man būtu iznācis iet skolai cauri un varbūt gadītos tur kādu satikt. Varbūt pie akas stāvētu jau paps un droši vien ņemtos mani zobot par manu nesamo. Es labāk gāju taisni par lauku. Rasa man nevarēja kaitēt, jo kājas bija basas un bikses atraitītas tepat lidz ceļiem.
Pēc kāda laiciņa es uzgāju uz braucama ceļa, kas nāca no Kvičiem, vispār tur no upes ļaudīm. Bet es pa to nevarēju iet, jo zināju, ka tas ieved taisni skolā. Es nogriezos atkal pa kreisi un tiecos uz Ķīķeriem. Te bija papuve, te bālgans rudzu lauks nolīkušām vārpām. Te dābolā ganījās zirgi. Te ziedošs zirņu lauks. Oho, jau dažas tīri pabiezas pākstiņas! Es aplaidu acis visapkārt
mii dažas norāvu… Pa grāvjiem, pa ežām, kur ziedēja visādas puķes, es cilpoju kā zaķis, tikai uz priekšu. Bieži iznāca pamest līkumus šā un tā. Beidzot es biju uz labi iebraukta ceļa, kas taisni tanī vietā dalījās divos zaros.
Tas te droši būs Ķīķeru ceļš, es domāju un gāju pa labai rokai. Bet tas nebija Ķīķeru ceļš.
Kad pēc rnana prāta sen jau vajadzēja būt galā, es vēl gāju un gāju, arvien ātrāk un ātrāk, lai kaut no krūmiem drīzāk tiktu laukā un redzētu, kur atrodos. Bet es netiku laukā. Taisni otrādi — ceļš tagad gāja pa īstu mežu. Egles, apses, lieli bērzi kreveļainām apakšām. Nāca pretim viena māte ar sēņu groziņu.
«Kur tu, puisīt, tā skrien?»
«Uz ciemu!» es atteicu un manījos projām. Es taču nevarēju atzīties, ka esmu apmaldījies.
Kur te ellē tāds mežs varēja gadīties! Es sāku skriet pa īstam. Ceļš cēlās un izgāja klajumā. Tādā klajumā, kādu es ne sapnī nebiju redzējis. Augsta piekalne. Priekšā tāds kā krogs balti kaļķotu sienu. Varbūt tas bija Kalnakrogs un mežs bij Ķīķeru birzs. Drošibas pēc es tomēr metos atpakaļ, kaut vai līdz skolai. No turienes tad pa pļavas malu tikai viens pastiepiens. Ziemā es tur biju gājis ne vienu vien reizi …
Par laimi nebij līdz skolai atpakaļ jāiet. Ticis tajā vietā, kur pirmīt biju paņēmis nepareizo ceļu, es pamanīju iebrauktas pēdas pavisam šķērsām, gāju pa tām un laimīgi iegāju vecajās mājās taisni brokasta laikā.
«Labrīt!»
«Labrīt, labrīt! Kur tad tu tik agri?»
Labi, ka drusku pamaldījos, es sevī nodomāju, bet neteicu nekā.
Ķīķeros nekā jauna nebija ko redzēt. Jeb tomēr. Krusttēvs šai pavasarī bija veco māju sapravījis tā, ka tā jau no ārpuses izskatījās daudz dzīvāka, bet iekšā
pavisam lepni. Mazā iodziņa vietā viņš bija ielicis sešu rūšu logu un veco pārcēlis uz otru sienu, kur bij pagalam niecīgs, aizšaujams caurums. Gar sienu apakšām dažus pilnīgi satrunējušus baļķus bija atmainījis ar gandrīz jaunam, nojauktam labības klēts sijām. Nu vairs nesīca vēji šķirbās. Pie gaišā loga stāvēja skrūvbeņķis. Nu varēja krusttēvs strādāt savu dišlēra darbu bez raizēm.
Ķīķeros es jutos tikpat kā mājās. Es runāju visu, ko domāju. Vecāmāte man daudzējādā ziņā bij vēl tuvāka nekā māte. Vecaistēvs un krusttēvs mani vairs neuzskatīja kā mazu bērnu, ar kuru nevarēja vest nekādas kārtīgas valodas. Visi mēs bijām savieši, to es izjutu ar prieku. Un tomēr, kad brokasts bija paēsta, mani kaut kas urdīja projām. No sētsvida varēja redzēt Riekstiņu sētu, un es teicu: