«Man jāaiziet arī tur, pie Pēterīša.»
Neviens nekā neteica, un pieklājības pēc es paliku vēl tādu laiciņu. Es iegāju kūtiņā. Aptaustīju govs saiti. Aizdariņā bija divi sivēni, varbūt drusku lielāki nekā mūsu rukšelis. Dārzā es izskatīju visas ežas, staigādams pa vagām. Gurķi ziedēja. Burkāniem jau tīri brangas pieres. Kāposti sāka riest galvas. Griežņi kā kamoltēni. Es vienu izrāvu un nolaupījis sagrauzu.
«Mums tad šogad nekā no dārza,» es, lakstus vecaimātei dodams, stāstīju par mātes pūlēm, par jauno zemi, par pārāk sauso laiku, nobeigdams: «Saimniekiem jau arī nekas neaug. Tikai kartupeļi. Man tas labums, ka nav lapas jākapā. Pat nezāles par ziņu neaug.»
Šie pasmējās, nezinu, vai par manu labumu vai par to, ka viņu sivēniem bij diezgan labu labo lapu, gan sviklu, gan kāpostu, gan lielo balodeņu. Es arī to pateicu, ka otru gadu gan Āriņās vairs nepaliksim. Meklēsim saimnieku, kas dod sieciņa vietu kārtīga dārza,
Drīz tad arī es taisījos iet, aizbildinādamies, ka māte pieteikusi laikus būt mājā. Šis «laikus» varēja nozīmēt ne vien ar sauli, kā māte bija domājusi un kā es to domāju, bet arī jau ap launaga laiku vai pat vēl agrāk.
«Nu ej, ej!» krusttēvs sacīja, un vecaistēvs piebilda:
«Un ta aiznes labasdienas no mums visiem.»
«Paldies par labām dienām,» es atteicu. «Tad ardievu!»
Vecvecākiem es pabučoju roku, bet krusttēvam padevu tāpat, kā līdzīgs līdzīgam, jo viņš bija neprecējies, tātad jauns zēns.
Kāju dēj es būtu varējis iet arī taisni pāri dūkstīm un arumiem, gāju tornēr pa ceļu cauri Riekstiņu ganībām, kā māte lika, jo tur bija vairāk ko redzēt.
Ne daudz, tomēr citādāk te izskatījās nekā senāk. Krūmi bija saauguši lielāki, biezāki kļuvuši. Eglītes krietin pastiepušās. Linu mārkā ganību vidū tikai vienā stūrī ūdens drusku turējās. Kad es tuvojos, no visām pusēm ūdenī salēca zaļās vardes. Un tad es biju pie smēdes… Viss tik pazīstams, tik tuvs un tomēr drusku svešāds. Vai te kas bija pārvērties, jeb vai es citāds kļuvis?
Es apstājos. Vai tur pa olnīcu negāja Pēterītis?
«Pēter!» es saucu.
«H-ē-ē-ē!» viņš gari iekliedzās, izlīda cauri kārtīm un drāzās šurpu, ka kājas mirdzēja vien pa zāli.
«Kur tu te gadījies?!» Viņš aizelsies man apķērās ap jostas vietu un tūlīt turpināja: «Nāc bišķi atpakaļ, es tev parādīšu jokus. — Vai tev šovasar daudz putniņu? Es savus nemaz nevaru saskaitīt…»
Es nespēju tik ātri atbildēt uz visu, kas tika teikts un jautāts. Atradu tomēr mazu spraugu un pavaicāju:
«Seskā daudz zileņu?»
«Daudz. Bet vēl baltas. Melnīces gan sāk jau mesties sarkanas. Bet zirgu dārzā ap celmiem tā zemnīces ne lasidams nevar nolasīt. Aiziesim! Bet papriekšu iebridīsirri te, poriņa.»
Mēs iebridām mazajā sūnaklītī tepat līdzās smēdes bērziem.
«Senāk te bija tāds jūnijs, ka briesmas,» es teicu, «un tagad gandrīz pavisam sauss.»
«Jaunais grāvis!» Pēterītis rādīja uz viņu stūri tik lielīgi, it kā pats būtu to racis.
Pie kroplas priedītes mēs apstājāmies.
«Te tie joki ir!» mans draugs noslēpumaini sacīja.
«Būs briesmīgi daudz dzērveņu,» es atsacīju, rādīdams uz ciņiem, kas bija kā ar zirņiem apbērti.
«Nekā!»
Tas nebij tas, ko man vajadzēja redzēt.
«Skaties tur augšā! Tur ir māja diviem tāžiem! Un zini, kas tur vidā?»
Tai pašā brīdī sāka pār mums lidināties divas žagatas un nikni žvadzināt. Nu es zināju, kas tur bija. Es teicu:
«Zagatēni!»
«Dekšņu Kārļa vārda brāļi.» «Kā tā?»
«Tu esi Sudrabiņš, es Cakanauckis, bet Dekšņiem uzvārds ir Zagats.»
«Ak tādā modē? Biju pavisam piemirsis. Skolā jau Dekšņu Kārli citādi nesauc kā par Kārlīti.»
«Iekāp paskaties!»
Es iekāpu priedē un paskatījos. Tur ar sūnām izoderētā pērkll tupēja pieci raibi žagatēni lieliem, melniem knābjiem. Bet kas te visvairāk apbrīnojams — jumtiņš virs pērkļa! Gan ne tik cieti savīts no žagariem, ka ūdens cauri netecētu, bet sauli tas aizturēja katrā ziņā.
Tak jau viņiem laikam pakrēslis vajadzīgs, es, zemē Kāpdams, domāju un nokāpis teicu:
«Kadi vēl tev putni?»
Pēterītis gribēja mani tūlīt vest uz Sesku, kur meža baložiem bij bērni. Tiem, pēc viņa stāstījuma, bij tik reti pīts pērklis, ka, leja stāvēdams, varēja olas redzēt. Pa ceļam tad mēs varējām apraudzīt puputi, kas perēja lejas vītola caurumā.
Ak, kas viss mums nebija jāapskata! Es tomēr gribēju vispirms ieiet istabā, apsveicināties.
«Ko mēs tur istabā darīsim?!» Pēterītis iesaucās. «Māte vāra pusdienu, tēvs guļ, bet Jancs klētī nezi ko lasa.»
Es tomēr iegāju vismaz pie saimnieces, kas patiesi stāvēja pie plīts pavārnīcu rokā. Es padevu labudienu, pabučoju roku, un tad mēs varējām skriet.
«Tikai ziniet — pēc stundas būs maltīte!» viņa nosauca mums pakaļ.
Sen es nebiju Riekstiņos bijis — droši vien jau gads vai vairāk. Pēterītis bija audzis, un es biju audzis. Mums vairs tik labi nesakrita kā senāk. Šis tas man pie viņa nepatika, kā, piemēram, tā pati putnu lieta. Kur vien gājām, visur putniņi un putniņi. Likās, ka to vien viņš cauru pavasari bija darījis kā staigājis un vērojis, kur celsies cīrulis, kur ķieviete, no kuras malkas grēdas izskries cielaviņa.
Mēs aizgājām uz zirgu dārzu. Te nu bija zemenes. Bet Pēterītis neskatījās tām ne virsū. Vilka mani tikai tālāk un atkal tālāk. Te viņš pašķīra kuplas paegles zarus, te atkal pacēla kādu lapotu elkšņa zaru un lika skatīties. Lielākā tiesa putnēnu bija jau izvadīti, pērklīši pa pusei saplakuši, — kas te bija ko redzēt? Kaut cik mani iepriecēja vienīgi paceplīša lizdiņa ar ieeju no sāna. Es sāku garlaikoties un mudināju Pēteri uz mājām.