«Tu dzirdēji, ko māte pieteica? Pēc stundas! Varbūt viņi jau ēd.»
«Es brokastā tā piezotēju, ka man ēdiens nav ne prāta. Tev gribas? Aiziesim vēl līdz Pauparu dāržinei, tur rnan uz sparbajķes gala tādi putniņi, kādus i tava māte nav redzējusi…»
«Vai zini ko?» es apstājies ieicu. «Man liekas, ka tu par daudz lielies ar saviem putniņiem. Vai tev cita nekā nav ko pastāstīt vai parādiP — Eima uz mājām!»
Agrāk es arvien biju pielāgojies Pēterītim. Viņš bija bērns, un man vajadzēja atbalstīt viņa rotaļas, ko es labprāt darīju. Nule tomēr viņš jau bija prāvs zēns, un man nebij viņam jāpadodas bez iebildumiem. Mana nostāja viņu apmulsināja. Viņa brūnās acis vēl brīdi raudzījās ar smaidu uz mani, tad vaigu apaļums izstiepās. Viņš teica:
«Cita nekā man nav.» Un, gandrīz raudādams, pielika: «Nevienu pērklīti es neesmu izpostījis…»
Es apliku roku viņam ap plecu, un mēs gāiām klusēdami uz mājām.
Protams, ka maltīte jau sen bija paēsta. Putra bija tikko remdena, gaļa pilnīgi salta. Saimniece teica:
«Mēs gaidījām, gaidījām. Diezi kur nu bijāt aizjājuši?»
Man kļuva pavisam nelabs prāts, dzirdot gan laipni teiktos, tomēr skarbos vārdus. Droši vien es tiku turēts par vienīgo vaininieku, jo biju lielāks. Varēja skaidri redzēt, ka citkārt labā saimniece bij smagi dusmīga. Viņa neapvaicājās, kā man iet, un neprasīja, ko dara mana māte. Paēdis un pateicies par pamielošanu, es tūlīt taisījos uz mājām. Pēterītis tā kā gribēja mani palaist līdz lielceļam, bet tika atturēts:
«Esi diezgan izskrējies!»
Lēnām es vilkos pa celīti pāri kalniņam, pa skolas lauka malu vien līdz Dekšņu birzij. Es ejot jutu, ka šodien ar Mūsmājām kaut kas notika, it kā saite būtu pārtrūkusi, kas mani tik cieši bija pie šīs sētas sējusi, un tas gauži gauži sāpēja … Vispār man šī diena nebij laimiga. Jau tas, ka pārāk agri biju izskrējis no mājām. Tad tā ceļa pamuldēšana. Es nebiju rimis pie saviem tuviniekiem, bet steidzies tālāk. Tur nokavējis ēdamreizi. Un mājās nu es būšu atkal pārāk agri… Viss tā, kā nevajag, viss aplam!
Bet te es nebiju ne par agru, ne par vēlu. Māte, mani ieraudzījusi, jau par gabalu sauca:
«Nu redz, kur zēns!»
Es piegāju un paliku pie viņas. Līdz vakaram mēs ganījām abi, un tas bija tik jauki. Es izstāstīju par krusttēva jauno, gaišo logu, ko viņa jau zināja, par zaļoksnējo dārzu, par sivēniem. Es izstāstīju arī par žagatēniem, par puputi lejas vītolā tur Riekstiņos, par Pēterīti, ka tas citu neko nedara kā meklē tikai putniņus. Es izstāstīju pat to, ko sevī biju apņēmies nevienam visā savā mūžā nestāstīt, — par apmaldīšanos.
Un nu man bij pavisam viegla sirds.
LABI ĻAUDIS
Pēc ne visai izdevīgās ciemošanās toreiz Ķīķeros un Riekstiņos man vairs negribējās nekur skriet. Ja kādu svētdienas rītu lopus izdzina māte vai jaunā saimniece, es izgulējos, līdz acis nelipa vairs cieti, nomazgājos, sēdos pie pātariem, paēdu brokastu un tūlīt gāju uz ganiem. Kas man kaitēja bez visiem ciemiem? A'lan tāpat mugurā bij jaunie svārki, vilnānās bikses kājā. Man bija visai svinīga sajūta. Es paklusām dziedāju dziesmas, kādas skolā mācījāmies uz balsīm. Dažas no tām bija krieviskas, piemēram: «Dļa rasijskavo saldata puļi bombi ņičevo!» To es izkliedzu skaļi, jo tā bij varonīga dziesma. Tā skaistākā no visām tomēr bija:
Dievs, svēti Kurzemi, So maizes zemīti, Kur mītam mēs. Lai musu druviņas, Kas labi apkoptas, Nes kuplas vārpiņas, — To dodi, tēvs.
Man bija labi un gaiši. Tik labi, ka nezināju, ko darīt, kad pavisam negaidīti vienu svētdienu taisni ap pusdienas laiku ieradās Pulpju puikas un aicināja mani sev līdz.
Pulpju puikas bija labi lielāki par mani, Petris jau pat iesvētīts. Viņi runāja ar manu māti vairāk nekā ar mani. Viņi teicās gājuši tēvam līdz apskatīt lauku, un, kad ieminējušies, ka Āriņās šiem esot draugs, tēvs teicis:
«Un jūs nevarējāt atnest viņam kādu āboli?»
Viņi tad nu nākuši ar tādu aicinājumu, — vai es negribētu nākt viņiem līdz uz Pulpjiem, kaut vai pa dienavidu vien, paciemoties. Viņi iztēloja inātei visus jaukumus, kādi viņiem bija, — upe, licis, dārzs. Jā, par visārn lietām ābeļdārzs. Divi dārzi!
«Paņem tikai maišuku līdz; dabūsi ābolus,» Petris man teica.
Dzirdot par āboļiem, mātes nostāja pret svešajiem zēniem kļuva uzreiz citādāka. Man no savas puses nebija ar viņu nemaz jārunā par laišanu vai nelaišanu. Viņa iegāja klētī sameklēt kuļāku, un mēs visi trīs apmierināti saskatījāmies un sasmaidījāmies. Tūlīt mēs arī gājām un aizgājām.
Pulpju istabu varēja no mūsu mājām skaidri saredzēt ar visiem logiem un skursteņiem. Tā bija lieta no kaļķiem, balta, sarkanu dakstiņu jumtu. Likās tepat netālu, bet ejot nemaz tik tuvu nebija.
Vispirms es tiku ievests istabā. Viss tas notika tā kā pusē pa sapņiem. Es atrados kaut kur tālu, ļoti tālu. Nekādu sakaru vairs ar mājām, ar māti, ar lopiem. Es biju Pulpjos. Ieiedams es biju redzējis lielus kokus, augstākus par istabas jumtu. Un te bij tagad istaba, kur sēdēja pie loga manu draugu māte, jauna, glīti ģērbusies. Viņa saņēma manas abas rokas un mīļā balsī sacīja:
«Tad tu esi Saknīša Ievas dēls! Mēs tak ar tavu māti reizā pātariem mācījāmies. Mēs labi satikām.»
Man nebija ko atbildēt. Es skatījos pa logu laukā uz āboļiem, kas spīdēja pret zilām debesīm kā ziedi.
«Nu ko tad tu gribētu ēst?» Pulpiene man prasīja. «Pusdiena jau ir paēsta …»
«Neko. Mēs jau arī bijām maltīti paēduši.»
«Bet varbūt drusku medus. Mēs vakar bites kāpām.»
Es neatbildēju.
Te no gultas, ko es nemaz nebiju pamanījis, atskanēja vīrieša balss:
«Slimam sola, veselam dod.»
Tas bija saimnieks. Es viņu biju vairākas reizes redzējis laukā strādājam, tur pie mūsu robeža. Es gāju pie gultas apsveicināties; bet saimniece pa tam bij izgājusi un tūlīt arī bija atpakaļ ar riecienu mīkstas maizes, kam virsū zeltaini vizēja bieza kārta medus. Tā te nu bija pirmā reiza manā mūžā, kad es ēdu medu, ja neskaitītu to naža galu, ko reiz skolas mamma iebāza man mutē, kad ar Martīti sēdējām uz grīdas krāsniņas priekšā. Bet tas toreiz bija balts un ciets, šis turpretim valgans kā jau medus.