Un tad es sāku ciemoties. Vispirms mēs gājām uz upi. Cauri ābeļdārzam ejot, puikas palasīja nokritušos āboļus, piebāza ar tiem man un sev pilnas skoteles tā, ka tās atkārās.
«Cik jums jauna māte!» es nenocietos zēniem nepateicis, ko domāju.
«Jauna un laba,» Pēteris sacīja. «Viņa mums ar Miku pamāte. Viņas īstie bērni ir, raug še, Krišjānis un Jurciņš.»
Viņš paņēma abus pusbrāļus katru pie savas rokas un gāja pa priekšu. Mēs ar Miku tāpat roku rokā soļojām viņiem pakaļ.
Kad bijām pa braucamo ceļu tikuši pie upes, es nezināju, uz ko skatīties: uz plato straumi, kas, gredzenus griezdama, atspoguļoja debesu zilumu un kuplos kokus tur viņā malā vai uz milzīgo koku, kas tepat uz krasta stāvēja, simtām līkām saknēm apkampis brūkošo stāvumu. Ai, ai, šito koku!
«Tā ir mūsu vīksna,» Miks teica. «Tad tu tikai paskaties!»
Visi četri Pulpju zēni plaši izplēta rokas, saspiedās ap koku tā, ka pirkstu gali tikko sasniedzās. Viņi nevarēja to apņemt.
«Taisni briesmas!» es apbrīnoju. «Osāniem ir veci ozoli, bet tie ne tuvu nav tik resni. Un kur tad šai te garums! Nudie, galotnē vairs lapas nevar saredzēt — tikai zaļums un vairāk nekā.»
Nu Miks bāza pirkstus mutē un taisīja griezīgu svilpienu.
«Netraucē cilvēkus diendusā!» Petris viņu aprāja. «Jurka nav mājās. Es šorīt redzēju, ka viņi aizbrauca abi ar tēvu. Laikam ciemā uz Krivockiem.»
«Ak tie tur ir Šausmāni?» es apvaicājos. «Kā tad viņi tiek pāri? Kur te tilts?»
«Tilta nav. Mazā ūdenī, kā tagad, brauc tepat braslā. Ratos nesmejas. Palos aizupiešiem jāliec likums uz baznīcu uz sudmalu tiltu. Kājnieks var pārkāpt ar laivu. Šausmāniem re ku stāv.»
Ja, tur stāvēja viņā malā pie zema smilšu krastiņa tāda pati sile kā mūsējā pie Cukuliem. Tas man nebij nekas jauns, un es palielījos:
«Ar tādu tad es māku stumties.»
«Bet nu vajag izmūdāties!» Krišjānis iesaucās.
Laiks bija tik silts, ka izmūdāties nebūtu bijis par ļaunu; tikai kad Petris apvaicājās, vai es gribētu iet upē, es purināju galvu. Es taču nevarēju rādīt savu saplēsto miesu.
«Iesim!» arī Miks mudināja.
«Nē, nē. Te tik dziļš — man baist.»
Tad mēs kāpām atkal krastā. Dienavids gāja uz beigām. Mikam vajadzēja dzīt govis laukā. Krišjānis izgāja ar cūkām pa otriem vārtiem. Arī man bij jādomā par mājām. Vēl tikai jasalasa āboli, tad es varēju iet. Tas nenācās grūti un nevilkās ilgi. Āboli bij stipri nogatavojušies un krita bez vēja. To bija pilna zāle. Pa reizai, mums vēl lasot, uznāca vēja strāvas, zari iešalcās, un turpat mūsu acu priekšā nobira kā krusa. Pēteris man pastāstīja par ābelēm. Tās tur tālāk, bija ziemas ābeles. Kamēr vēl šie te, saldie, nebij noēsti, tiem iur neviens virsū neskatījās. Divas bija dzeltenās, divas citrones. Milzu koki. Dzeltenie bija saldi un mīksti, ar vieglu skāņumu klāt. Citroni tādi pliekanāki, bet arī brīnišķīgi āboli. Un nu man tādu gārdumu bij pilns maišelis!
Nebūtu Petris, kam gana gaitas bija jau aiz muguras, mani līdz Āriņu robežām palaidis, es nebūtu ar savu nastu ticis mājās. Es nozvalstījos vien, kad viņš man kuļāku uzsvieda uz pleca.
Māte jau bij govis izdzinusi. Ienesis āboļus klētī, es atsēju kuli un piepildīju kabatas. Tad padzēros auksta ūdens un steidzos uz ganībām. Man bija tik daudz laba un jauka ko stāstīt, ka ne atgūties nevarēju. Un āboļi, āboji .. .
«Nu, vai nav gards?» es atreiz reizēm prasīju, kad māte ēda. «Tas te ir citrons, bet tu redzēsi — še kod to, dzelteno! Cik labi, kad pasaulē ir tādi ļaudis, tik labi! Iedomājies tikai — tādu saldu ābolu nu mums pilns maišuks. Es pavisam nezinu, ko mēs viņiem varētu pretim iedot… Un Pulpiene tevi labi pazīst.»
«Ja, viņa ir no Jaķelāniem.»
«Kad es varētu viņai tādu smuku smtiku ķerbelīti…»
Māte brīdi klusēja, tad teica:
«Viņiem visa diezgan, mums nav nekā. Bet nav jau labs ar labu jāatmēro tūlīt uz vietas. Varbūt, mūžu dzīvodams, arī tu kādreiz kādam varēsi ko labu darīt.»
OTRĀ DAĻA
,,
ŠAUSMĀNOS PIRMAIS GADS
…
RĪTA BLAZMA
Kam nav sveša rīta blāzma, tas zinās, ka tai laikā no šauras sārtuma lentas apvāršņa malā līdz saules lēktam varbūt pašā vidū ir tāds mirklis, kad cilvēka acij visi priekšmeti sāk parādīties īstā gaismā. Tad grāmatnieks var sākt lasīt rakstu zīmes, makšķernieks skaidri saskatīt pludiņu, gans, pastalai pavārkšus par tālu izrāvis, redz auklu atkal ievērt. Ar vienu vārdu — var sākties dienas darbi.
Tāda pat blāzma apņem cilvēka bērnu tā dzīves rītā. Tu jau staigā gan pa pasauli, bet nekur nevari vēl droši kāju nolikt. Tu redzi, kā tavs tēvs un māte strādā, bet, kad pats kur ķeries klāt, pat labi iesākts darbs sajūk. Tu raujies pa vidu un lēkā apkārt, nekur un nekad nebūdams skaidrībā, vai esi pareizi rīkojies un vai tava nostāja vietā. Un tad nāk brīdis, kad tava rīta blāzma paveras plašāk. Tev it kā atdarās acis. Tu iegūsti sevi. Tu sāc saprast apkārtni, cilvēkus, dzīvniekus, stādus un kokus, aptver zemi un debesis. Tu skaidri nošķir klātieni no tāluma, māki vakardienu apvienot ar rītdienu. Tu esi kļuvis savas dzīvības un dzīves kungs.
Šo pārejas brīdi es skaidri apjautu, celdamies ar laivu pāri upei, kad no Āriņām gājām uz jaunu vietu.