Ieradās ar zirgu vidēja vecuma, vidēja auguma vīrs lielām, gaišām ūsām un teicās esam no Sausmāniem. Mēs sakrāvām visu, kas mums bija, ratos un braucām. Ceļš nebija daudz garāks par versti, un drīz mēs atradāmies pie upes. Te Vainauckis, kā sauca vedēju, lika mums kāpt no
vezuma zemē, un mēs to darījām. Jāsaka, darījām labprāt, jo braukšana pār upi nebij nieka lieta. Pavasara pali nebija vēl nosēdušies. Ūdens smēlās ratos. Tas jau mums, vezumu kraujot, tika teikts, un mēs krāvām apakšā tādus daikus, kam slapjums nevarēja kaitēt. Vainauckis gribēja braukt viens. Mums ar māti vajadzēja celties ar laivu, kas stāvēja šinī malā mazliet lejāk pie garas, krastā iespraustas kārtiņas.
Pirms pie Pulpju lielās vīksnas laisties no krauja lejā Vainauckis mūs raidīja uz laivu, rādīdams to ar pirkstu. Viņš palika uz vezuma, tad nokāpa, apskatīja zirgu un ratus, tad kāpa atkal augšā. Viņš it kā saņēma spēkus bīstamajam braucienam. Vispirms ceļš gāja taisni lejā, tad vajadzēja nogriezties pa labi un atkal stāvu upē iekšā. Viņš negalvoja, vai tiks sveikā pāri. Jau šorīt viņš bij gandrīz apšķiebies, dīkā braukdams.
«Tik ejiet vien uz laivu!» viņš mūs mudināja. «Viens jau es gan kaut kā nožārgošos un tikšu otrā krastā augšā, jo tur nav tik stāvs kā šite. Zirgs ir prātīgs. Šausmānu zirgi vispār upi pazīst un smalki zina braslā braucamo vietu.»
Celšanās ar laivu arī nebij nieka lieta, pie tam māte dikti baidījās no ūdens, jo nemācēja peldēt. Tomēr viņa atzina, ka no abiem ļaunumiem braukšana ar laivu bij tas mazākais, un mēs gājām taisni uz turieni — neatskatīdamies.
Tā bija tāda pati sile dēļu spārniem kā Āriņu Priča laiva tur pie Čukuliem.
«Tupsties tikai iekšā!» es mātei teicu, bet viņa atteica:
«Kur tu tupsies, ka ūdens!»
Viņa stāvēja un skatījās atpakaļ uz ratiem, kas patlaban ar lielu grabēšanu iešķiebās upē un itin kā peldēja uz viņu malu ar zirgu kā pīli priekšā.
Ja, nu tikai es apjēdzu, ka laivas dobums bija pusē ar ūdeni. Bet tur jau plāvājia maza vēteklīte, taisni tik gartl kātu, cik plauksta plata. Es noliecos, apžērbiņ uz spārniem stāvēdams, un ūdeni izlēju. Nu māte iekāpa, nosēdas uz viņa gala, cieši ieķērās siles malās un sacīja:
«Kad nu tikai neaizbraucam uz sudmalām!»
Es smējos, kaut gan pašam bija bail līdz drebuļiem.
«Nezirgo nemaz! Stumies labi uz augšu un tad tikai laid pāri! Te tāda branga pastraume.»
«Nebīsties, nav jiau pirmā reize,» es teicu, atcerēdamies laivas dzīšanu pa tēci toreiz, kad noķērām to lielo līni; es tikai nebiju to ielāgojis, ka tur nebija ne mazākās straumes.
Es laidos vien šķērsām pāri. Bet tūlīt arī straume saķēra laivas un kā ar sviešanu pasvieda uz leju. Es biju nostājies ar muguru pret priekšgalu un stūmos pēc visiem likumiem, bet pēc dažiem grūdieniem mēs atradāmies atkal pie krasta, tikai solus piecdesmit lejāk.
«Vai es neteicu,» māte vaimanāja, «ka jādzenas uz augšu? Vēl apsagāzīsimies.»
Laivas gals atdūrās pret krastu, es tikko neatkritu augšpēdu. Malas spārns pacēlās, otrs pagāja zem ūdens.
«Tu nešumdi! Stāvi mierīgs! Nudie galu dabūsim ..
Saīdzis par neveiksmi, es neatbildēju, stūmos tomēr augšup, līdz pat braslam, un tad, laivu turēdams no visa spēka iešķērsām pret straumi, izcīnījos otrā malā; kaut gan, acis pametot uz steidzīgajiem krastiem, brīžam zuda cerība.
«Nu?» es, pieri slaucīdams, priecīgs teicu, kad izkāpām krastā. «Vai nepārgāja kā ar šņori?»
«Ja,» māte tagad pasmaidīja, «ja tikai ūdens nebūtu nonesis tik lielu gabalu uz leju.»
Šausmānu sēta bija turpat uz krasta, dārzs nonāca līdz pašai upei. Mūsu mantu vezums stāvēja jau sētsvidū pie akas, iepretim klētīm. Mums vajadzēja zināt, ko novietot šeit un ko vest tālāk uz istabu.
Nepagāja ne pusstunda, kad viss bija nokārtots. Mēs varējām sākt te dzīvot, lielās, skaistās mājās. — Gandrīz jauna istaba pelēku šindeļu jumtu. Priekšā lieviņš. Krāsotas durvis māla dzeltenumā. Logi un logu slēģi balti.
Netālu no akas bija laidars. Kūtī mauroja govis. No klēts iedams, es aizgriezos turpu, iestājos durvīs un paskatījos. Ragi vien slaistījās tumsā, un ķēdes žvinkstēja.
Tā, tā!
Lielā pašlepnumā es gāju uz istabu apsveicināties ar saimniekiem. Nu es reiz biju īsts gans, īstā sētā, pie pilna skaita, ne vairs pie pāris gotelēm un kazas.
Mana rīta blāzma plauka strauji.
IEPASAZĪŠANA
Tai pašā Jurģu vakarā, kad bijām diezgan pieguruši apgulušies savā vecajā gultā, kas, protams, atkal stāvēja pie durvīm, es varēju mātei sacīt, ka esmu iepazinies ar visu, kas man jaunajā dzīvē bija jāzin. Tas bija visai plašs apguvums. Varbūt ne tāpēc tas man tā likās, ka Šausmāni būtu lielāka vai bagātāka sēta nekā, piemēram, Valašiņas, bet laikam gan par to, ka biju audzis. Mana uztvere vietām un lietām deva plašākus veidus. Tā nebija vairs viena vien balss manas dzīves meldijā, bet jau uz balsīm likta dziesma.
Ļaužu sastāvs tagadējās mūsmājās bij šāds. Saimnieks, saimniece, saimnieces māte, saimnieku Jurks. Kalps — sievinieks — Vainauckis, Vainauckiene, viņu skuķe Lība un zēns Krišs. Otrs kalps — jaunszēns — Ķieģelmanis. Meita — Brunaucka Ieva, tās brājuks cūkgans. Un tad vēl mēs ar māti. Trīspadsmit cilvēku! Tos visus Šausmānu laukiem vajadzēja paēdināt. Un vajadzēja vēl pāri palikt, ko pārdot, lai skaidrā naudā var samaksāt gājējiem algas un kungam renti. Māju valdīt nebij joks.
Par saimnieku un par līdzgaitniekiem man vēl nebija nekāda sprieduma. Es viņus biju aplūkojis tikai no ārpuses, redzējis, kā pulksteņus redz no ripas, kur uzzīmētas stundas un minūtes. Dažam ir tikai sausi cīpari, dažam kronī arī košas puķes; bet visi rati un ritentiņi paliek neredzami.
Saimnieks bija vidēja auguma, mazliet tā kā vēderā apmeties. Viņam bija prāvs, apsarcis deguns, gara, brūngana bārzda, kas saplūda kopā ar ūsām. Pusgarā pīpe, kādas tolaik bija modē, likās iesprausta bārzdas augšas galā, labi nost no deguna, un ar staltradzi briedi rotātā galviņa gulēja zemu, uz vestes. Viņš gāja ļodzīdamies. Nule tikai man iekrīt prātā — diez vai viņam nebija plakanā pēda.