Saimniece bij ātrāk maza nekā vidēja auguma. Viņa izskatījās jauna un glīta, ģērbusies tīrās, pašaustās drēbēs, baltu lakatiņu galvā. Viņas kustības bij daudz lielākam augumam piemērotas: lēnas, svarīgas, kā jau saimniecei.
Jurku es pazinu kopš tiem laikiem, kad redzēju viņu Riekstiņos ciemā pie saimnieku Jāņa. Mēs bijām vienā gadā dzimuši. Skolā bijām labi draugi. Pat neslēpām viens no otra vēstules, ko rakstījām meitenēm. Bet nule viņš bij drusku citādāks pret mani. Tāds kā atturīgs, sevišķi, kad klāt bij tēvs vai māte. Tas mani mazliet skumdināja.
Saimnieces māte bija vecākais cilvēks mājā. Viņa jau atradās tajos gados, kad neviens no tāda negaida ne padoma, ne palīga. Tā es dzirdēju saimnieku bargi uzsaucam, kad viņa gribēja ko klusām pateikt:
«Vai tu nevarētu sust savā kaktā?!»
Vaimauckis bij bramanīgs. Gandrīz pretīgi iztapīgs saimniekam valodā un izdarībā. Mati viņam bija savēlušies, kā nedējām susekļa neredzējuši. Kakls spalvains. Kuplās, dzeltenās ūsas tiecās mutē. Viņš teicās līdzi taisījis turku karu.
Vainauckiene bija drukna sieva lielām krūtīm, uz kurām jaka taukaini spīdēja. Jau vīram nebija nekāda augstā piere, bet viņai vēl zemāka. Trīs dzijas grumbas to darīja pavisam šauru. Uzrauktais, īsais deguns starp vaigiem it kā pazuda. Vainauckienes dabā nebij šaipīties. Kur būtu vajadzējis sirsnīgi smieties, viņa tikai saknieba lupas ciešāk kopā un aizmiedza acis. Tā bija visa viņas smiešanās. Ja, tā viņa smējās, kad, no klēts pa šauro celīti skriedams, es tā iedrāžos viņai krūtīs, ka abi apvēlāmies dīgstošajā zālītē. Mati viņai bija zelta dzelteni, tāpat kā vīram.
Bērni kā jau bērni — ne šis, ne tas. Lībai astoņi gadi.
Īstenībā tā jau būtu varējusi cūkas dzenāt; bet, kad ar tēva dipatāju varēja četri cilvēki būt paēduši, kāpēc neļaut meitenei paskraidīt brīvai? Krišiņš, par māšeli divi gadi jaunāks, bija tēvs kas tēvs: zilām acīm, īsu kaklu, zemu pieri. Likās, ka trūkst tikai kāda maza nieka, un tās bija ūsas.
Ķieģelmanis nāca no ritiešiem, no Pīkstuļu mājām. Viņš laikam baidījās, ka varētu smieties par viņa citādāko valodu — «lūps, kūks», tāpēc, ja ko teica, tad sma|ķi, kā no grāmatas. Viņš bija štātīgs: gamašas, pulksteņa ķēde, sūnas krāsas ūtīte šaurām malām, resnu, apzeltītu auklu lentas vietā, kas gan krietni bija apspurusi. Viņa nelielās, melnās ūsiņas bij kā ar ogli ievilktas zem deguna. Viņš izskatījās vairāk pēc kunga nekā pēc darba cilvēka. Redzēs, redzēs, — es sevī nodomāju, — kā viņam ies, kad būs jāmēž kūts.
Brunaucka Ieva bija cēla meita, kaut gan ne tuvu tik jauka un tikumīga, kādu viņu esmu tēlojis Aijā. Viņas brālis, cūkgans, bija sīks puisēns, apmēram tāds pat kā es pirmo gadu Valašiņās. Elpa viņam sīca, kad bija palīdzējis māsai ienest klētī viņas lādi, kas bija izkravāta gandrīz tukša.
«Tev jau ir aizdusis, puika,» es teicu, un Ieva pasteidzās atbildēt:
«Var jau būt. Bet tas viņam nav no dzimšanas. Viņš šo pašu ziem bij gribējis našķot. Mātei uz plīts bij nolikta kanniņa, un viņš pa strumpīti ierāvis un norijis pilnu muti verdošas kumelīšu tējas. Visi cilvēki teica, ka līķis vien iznākšot. Bet atlaba.»
Par atlabšanu jau varēja tikai priecāties, tikai pēc visa dzirdētā es sevi nodomāju, sak, pie lapu kapāšanas jau nu gan tev liela palīga nebūs . ..
Savādi, ka visi šie cilvēki man bija pagaidām tik tāli, ka negribējās par tiem nekā tuvāka zināt. Kurus atradām te priekšā, kā Vainauckus un Ķieģelmani, tie likās te jau gadiem dzīvojuši. Turpretim Ieva, kuru atveda tikai pievakarē, bija ienācēja, kā mēs. Vēlāk izrādījās, ka arī Vainauckis bij ienācējs, bet tikai šurpu pārvācies jau dienu agrāk, tā sakot, Jurģu sestdienā.
Kad bija paēsta maltīte, pie kuras no saimniekiem ņēma dalību tikai pati un viņas māte, saimniece man teica:
«Tagad tu, Janka, ieej pie mana dēla, — lai viņš tev parāda visu, ko tu gribētu redzēt. Citādi tev nav nekādas sajēgas par Šausmāniem.»
Patlaban jau arī Jurka gāja gar logu, un viņa piedauzīja pie rūts, man sacīdama:
«Meties nu tikai laukā, — te jau viņš nāk kā saukts.»
Es arī metos, paķēris cepuri. Pie istabas stūra mēs sastapāmies.
«Kā tu nenāci maltītē?» es teicu.
«Mēs ar tēvu ēdam savā istabā,» bij atbilde.
Es par to vairāk nerunāju. Bija jau dzirdēts par saimniekiem, kuri neēdot kopā ar saimi un gribot pat, lai saime viņus saucot par jūs. Nu te tāds bij. Un, lai nebūtu vienam pie galda garlaicīgi, viņš potēja arī dēlam lepnību, kas man nemaz nepatika.
«Tava māte saka, lai tu visu parādot, kas man kā ganam būšot jāzina.»
Jurks pasmējās, kas noskanēja kā klukstiens.
«Tad jau mums būtu vispirms jāiet uz ganībām, un tas ir nežēlīgi tālu. Mēs jau te gan stāvam ganu ceļā. Tā tas aizstiepjas savu pusversti un ieiet ganībās. Taisns kā stīga. Ar kārtīm, kas te olnīcā izķēzītas, varētu aptaisīt sētu apkārt visam purvam. Vo būtu viegla ganīšana. Bet kā tu lopus aizdzīsi pa lauka vidu? Iesim papriekšu uz upi, es parādīšu mūdāšanās vietu.»
Un mēs gājām pa sētiņas malu garām akai, lejup uz upi.
Mūdāšanās vieta bija tur, kur es šorīt biju nonests ar visu laivu. Jurks man rādīja ar roku un stāstīja: