«Te nav dziļš. I tagad varbūt nebūtu dziļāks par krūšu dobīti, bet vasaras vidū tikko pāri ceļiem. Vienā vietā tomēr ir pāri galvai, jo tur, kad istaba taisīta, izcelts milzīgs akmens pudamentei. Skaldījuši un dzinuši augšā pusvasaras. Un nu tur ir dziļa bedre, istabas apmērā. Tur tālāk, kur tie elkšņi, ir ators, bet tas liels un dziļš kā elle. Tur mūdājas tikai lielie un arī tikai tādi, kas labi māk maut un ir lieli drošinieki …»
Es stāvēju, raudzīdamies steidzīgajā ūdenī, un domāju, kā viņš var tā mūžīgi tecēt un tecēt, bet Jurks runāja vēl daudz ko, ar rokām palīdzēdams un pa reizai iesmiedamies bez kāda iemesla.
Uz šo galu tad nu arī nebij vairs nekā ko man zināt. Tepat netālu sākās Vilpatānu daļa. Mēs griezāmies atpakaļ.
Iepretim laidaram, kur stāvēja vairāki ķiršu koki piekalnītē, bij tāda kā vecupe, vecu vīksnu apēnota. Vispār vīksnām te patika augt — laikam mitruma dēļ, jo arī gar dārza malu aiz klētīm kuploja šie skaistie koki. Vecupes viens gals vēl bij tik dziļš, ka apžogots noderēja par pīļu dīķi, kad nāca mazie pīlēni. Lielajām piederēja visa upe ..,
Ai! Tur jau viņas arī peldeja, vairākas pīles, gar vecajām, bālajām skalbēm, ūdenī koši atspīdēdamas. Tēviņam galva zaļi zalgoja un uz astes spalvas bija sagriezušās divos gredzenos, bet ap brūngano kaklu stiepās it kā balta, šaura lentīte. Divas pīlītes biij baltas kā putu pītes. Tas priekš mianis bija kas jiauns, un es nevarēju vien atskatīties.
Tad mēs bijām pie zirgu dārza … Ass upes līkums deva tam trīs sienas, un tikai ceturtai daļai no visa apkārtmēra vajadzēja taisīt žogu, kas stiepās no brasla uz austrumiem, varbūt stuburu trīsdesmit, ne vairāk. Zirgu dārza viņā stūrī uz paša krasta stāvēja pirts. Līcis bija zems, salīdzinot ar kokiem apaugušo Pulpju piekrasti, kas bija stāva kā siena. Mēs gājām gar zirgu dārza sētu augšup, un es teicu:
«Kur jocīgi! Valašiņās akurāt tāpat pirts bij zirgu dārzā.»
«Tikai upes tur nebija,» Jurks atteica.
Te nu mūsu priekšā izklājās zaļš līča gabals, kas viss piederēja Šausmāniem. Te es dabūšot ganīt tikai pašā rudenī, kad lauki novākti, jo citādi tur netiekot iekšā.
Tad man tika parādīta Berģīšu straume. Ja, te ūdens gan maktīgi skrēja šalkdams un palēkdamies, kā kad vējā vilnītu. Bija ko redzēt.
«Vasarā nav ne līdz ceļiem,» Jurks stāstīja. «Ir jau gandrīz katrai upes sētai sava laivele, bet, kas grib ātrāk tikt pāri, tas nāk šite. Puisieši drusku atraita bikses, bet meitieši tikai saceļas un pārbrien.»
Nūja, te jau bija skaidri saredzama teka, pa kuru vasarā staigāts. Iešķībi tā iegāja straujajā ūdenī. Patlaban gan te bij tik dziļš, ka tikko dibenu varēja saredzēt.
AAaziiet augstāk, cieši kopā sablīvētas, viņā malā stāvēja Berģīšu trābas. Liels ābeļdārzs nolaidās līdz pat upei.
«Vai tu bieži tiecies ar Berģīšu zēniem?» es vaicāju, un Jurks atteica:
«Nav tur ar ko tikties. Miks ir liels lampāns un Janks — «muļķum ta muļķis!» — kā viņš pats saka.»
«Un kas tās divējas par mājām tur mazlietiņ tālāk?»
«Viņā pusē Kviči, šitamā — Lielie Berģi.»
«Vai tu Berģu Annai vēl raksti?»
Es ziemā biju redzējis vienu viņa vēstuli un tāpēc vaicāju.
«Muļķības!» Jurks attrauca un sāka naski soļot man pa priekšu uz mājām.
Pie rijas mēs apstājāmies. Te varēja labi pārredzēt plašāku apkārtni, un Jurks mani ar to iepazīstināja. Bet, pirms sāka runāt par to, lika man pie sirds, par kaut kādām vēstulēm labāk nemuldēt.
«Skaties tur!» viņš nopietni teica. «Tā lielā augstiene ir Rožu kalns. Varbūt esi dzirdējis. Tur tādas zaldātu zemītes un istabiņas.»
«Kā ne?! Mana pērnā saimniece tak bija no Rožu kalniem.»
«Tad labi runāt. Kalns liekas it kā būtu aiz upes, bet viņš ir mūsu pusē. Mūsu pļavas pieiet tīri klāt. Upe apliecas ap šo galu ar lielu līkumu — no Susējiņas, garām Saukajāņiem, Bičām, Pontāgiem. Un tur, kur tās vēja sudmalas un tie sarkanie jumti, tur jau ir saucieši vai dzērvieši, — piķis viņus zina. Kur tās zilganās priedes, esot Galvānu kapi.»
«Galvānu kapi? Tur guļ mans tēvs.»
«Tad nāk Dumpānu kalns. Re, kur paši Dumpāni. Un atkal sudmalas! Tad šitā kalna galā, tepat aiz lauciņa, Vilpatāni. Aiz Vilpatāniem nāk Siksnāni un Markadāni. Vēl tālāk uz leju Zaķāni un Cukuli.»
«Čukulus es zinu. Tur pa otru pusi kalns aizliecas līdz baznīcai. Pie Cukuliem mēs viņu vasar zvejojām. Ai, kas tur bij zivu! Kad upi nolaida. Bet kur tad mūsu ganības?»
«Skaties, kur izbeidzas ganu ceļš, tur jau sākas. Pa šo malu, gar Berģu lauku, stiepjas kārtis. Redzi? Līdz tam apaļajam kalnam. To sauc par Priežu kalniņu, nezinu, par ko, jo tur nav nevienas priedes. Ir tikai lērums akmeņu. Un tad tur visgarām un vēl labu gabalu tālāk būs tev ganīšana.»
Es skatījos un redzēju tikai tādus kā brūnganus arumus, vairāk nekā. Neviena kociņa, neviena zālaina līdzenumiņa … A-lan pietika redzētā. Mani bija apņēmis tāds kā purva vēsums. Bet tad es raudzīju sev iestāstīt, ka bez sava purva taču nav nevienas mājas. Vai Riekstiņiem nebija Laurines un Seskis? Un Valašiņās Kārklu purvs un Aizmetines? Ja pat nieka Āriņām bij divi purviņi, kaut gan bez nosaukuma. Vai tad citādi pavasaros visās malās vaidētu ķievietes un tilviķi tilinātu? Un visos šajos purvos un purviņos uz ciņiem gulēja gardās brūklenes un dzērvenes, smaržoja vaivari un ziloja zilenes.
ĀBEĻDĀRZS
Es nemaz nezinu, kā manas gaitas Sausmānos sākās. Es ieslīdēju šo māju ritumā, tā sakot, bez sāpēm. Tāpēc laiks no Jurģiem līdz tai dienai, kad zāle jau atļāva lopiem iet ganībās, aizskrēja kā spārnos.
Tā kā saimniecei pie rokas bija cūku Jančuks, tad es varēju lietots tikt lielākiem un labākiem uzdevumiem. Es biju nodots Jurka rīcībā, Jurka, kurš bija neierobežots ābeļdārza veidotājs un kopējs. Un tad arī bij ko redzēt, kā mēs tur ņēmāmies un ko veicām.