Dažreiz saimnieks pie mums apstājās, kad rakām, un noskatījies apvaicājās, kas te nu atkal iznākšot. Bet Jurks viņa ziņkāri nemierināja.
«Gan redzēsi,» viņš atteica un kāpa ar kreiso kāju uz šķipeles skausta, lai ar visu auguma svaru dzītu to sasīkstējušajā zemē.
Kad tēvs bij prom, Jurks sacīja, acis pametis visapkārt:
«Kas šam iepriekš ko zināt? Sāksi uz viņu klausīties vai iztapt, tad nekāda gala nebūs. Es jau viņam esmu teicis, sak, atstāj man pilnu vaļu, gan es zināšu. Man dārzs patīk — āboli, bumbēri un ogas. Man patīk arī puķes, un es tās kopju. Būtu kā viņš grib, tad te zem pašiem logiem augtu kāposti un kartupeļi vai arī ņātres. Ko tad viņš pie dārza visus šitos četrupadsmit gadus, kamēr ienācis Sausmānos, izdarījis? Itin nekā! Tās nedaudzās lielās ābeles aiz istabas iestādījis mātestēvs. Tāpat ozolu dārza vidū. Un skābos ķiršus pa sētmalām, kas nu jau jācērt būs nost.
Tās jaunākās, tur aiz staļļa stūra, uz krastiņa, ir pašas uzaugušas no kauliņiem, kas izspļauti vai citādi kā tur nokļuvuši.
Jurkam gribējās palielīties ar to, ko viņš jau te paguvis veikt. Mēs atpūzdamies apstaigājām dārzu, lai visu redzētu. Tad mēs strādājām atkal, cik jau mums tā spēka bija. Atpūtā mēs bijām it kā draugi, biedri, — nule es atkal biju kalps, viņa gribas pildītājs, vairāk nekas. Bet man tas šķita labi un pareizi. Jo vai tad viņa tēvs man nemaksāja algu un vai māte nedeva ēst? Bet, kad Jurks tā runāja par savu miesīgo tēvu, tas nu gan man nepatika. Man kļuva pat baigi, kaut taisnība bij viņa pusē.
Ziemas beigās vecajām ābelēm bij izzāģēti zari un gulēja, kur krituši. Tagad man tos vajadzēja vilkt uz žagaru gubu, kamēr mans pavēlnieks darīja ko citu, atbildīgāku, piemēram, drāza mietiņus jaunu celiņu nospraušanai.
Ābeļu zari bija pumpuroti, un daudzi bij; a noteikti ziedu pumpuri. Es tos rādīju Jurkam, aizrādīdams, kas tur būtu āboļu bijis. Es domāju, ka viņš žēlosies, tos redzēdams, bet viņš tikai pavīpsnāja, kas nozīmēja: ko tu nu zini no augļu kokiem …
Celiņus mēs vilkām vairākus. Vienam vajadzēja iet no istabas priekšas pa dārzu līdz grāvim, kur būs sols, kur pasēdēt. Patlaban grantēta bij tikai lieveņa priekša un šaura celite gar puķu dobi pie saimnieku gala loga. Šovasar vajadzēja visas dabīgi iemītās celītes ierakt un nograntēt.
Tas bija liels un smags darbs. Vajadzēja vispirms nodurt sazēlušās velēnas, kas bij aiz zāļu saknēm tik sīkstas kā tūba. Velēnas mēs dūrām plānas, — tādam darbam vajadzēja stipri asas šķipeles, un tādas mums arī bija. Jo mēs bieži aizgriezāmies, pa vienam vai abi reizā, uz klēts priekšu, lai tur uz gludenā pakāpjamā akmeņa rīkus iztrītu. Velēnas mēs pamatīgi izpurinājām, tad klājām uz
nestuvēm, jo tačkas mums pagaidām nebij, un nesām u2 grāvja virsu, kur Jurks bij nodomājis kraut komposta čupu. Tāda čupa bij priekš manis kaut kas pavisam jauns līdz ar visu tās nosaukumu.
«Kur tu tādas dārza gudrības ņem?» es Jurkam vaicāju, un viņš atteica:
«Šur tur salasu, pa biškam vien. Visvairāk no vecām avīzēm. Pie tēva pa reizai atnāk arī skolotājs, un tad es pavaicāju, ja esmu ko iekārojis zināt. Viņš dārza būšanās ir liels zinātājs. Tu jau zini, ka viņa brālis Rīgā mācās piar dārznieku. Skolotājs man iemācīja potēt. Nāc paskaties!»
Mēs gājām, kur dārza stūrī pavisam klajā un saulainā vietā bija prāva eža, pilna jaunu kociņu.
«Tā ir mana koku skola. Visi manis paša potēti! Pērn un aizpērn. Šogad, raug še, šitam reiza. Potēt var tikai tad, kad lapas plaukst. Un zini, no visa pulka tikai trīs nav augušas. Paskaties, kas pērnais par augumu. Būs vairāk kā pēdu. Pēc gadi pieci tādu jau varēs likt savā vietā un prasīt, lai dod ābolus. Kas par spēcīgiem pumpuriem!» «Ko tu ar tik daudz ābelēm darīsi?» es brīnējos. «Nav jau ābeles vien. Tās ar dzeltenīgo mizu ir bumbērnīcas. Ko darīšu? Ja tēvs dārzu neļaus plašāku taisīt, dēstīšu gar olnīcas malām līdz pat ganībām. Dēstīšu gar upes malu elkšņu vietā. Dēstīšu visur, kur vien atradīšu dīku vietu, kur ar arklu netiek klāt. Tu redzēsi, kas tas būs par jaukumu. Jau ziedos vien būs ko raudzīties, kur nu vēl kad nāks augļi gatavi.»
«Droši vien nāks blēņdari zagt un aplauzīs zarus. Būs tikai nepatikšanas un sirdssāpes.»
Acīm redzot Jurks par āboļu zagļiem nebij domājis. Viņš tūlīt neatbildēja. Bet tad iesmējās un stingri teica: «šaušu!»
* * *
Mēs strādājām nosvīduši un arī veicām visu, kas bij nodomāts. Kad Vasaras svētkos saimniekam, kurš gan ēda savā kambarī, bet kopā ar kalpiem gāja visos lauku darbos pa priekšu, bija laiks dārzam drusku ilgāk uzmest acis, tad viņš varēja gan dēlam uzlikt roku uz pleca un pateikt:
«Malacis!»
Bet viņš to nedarīja.
Ne jau jaunie celiņi bij galvenais, kuriem mēs paši bijām atveduši vairākus vezumus grants no Priežu kalniņa. Visi pabrīnējās par lielo, apaļo puķu dobi lieveņa priekšā, ap kuru liecās tagad grantēts ceļš, taisni trīs pēdas plats, aizstiepdamies ar vienu kāju uz klētīm, ar otru līdz akai, kur bija vārtiņi. Šim ceļam pa abām pusēm auga visi sīkie saimnieku dārzāji. Kalpu dārzi bija neiežogoti, aiz ganu ceļa, uz staļļu pusi. Arī mūsu sieciņa vieta.
Puķu dobi Jurks bij noskatījis Ķesteru skolā. Tā tiešām bija dižena. Pašā viducī turku kvieši. Tiem apkārt rinda tādu puķu, kas krietni garas auga un ziedēja. Tad aizvien zemākas, zemākas, līdz beidzot pašā malā, gar rūpīgi apliktajiem gludenajiem akmeņiem no upes dibena, pagalam sīkas. Jurks tās visas jau tagad, tikko augt sākušas, pazina un zināja vārdā saukt. Tādi vien svešādi vārdi: rudbekijas, malves, ešolcijas, flokši, lobēlijas …