«Redzēs, redzēs, kas te tikai notiks, kad visa šitā radība ziedēt sāks. Tas tikai būs plizieris!» Jurks priecājās.
Arī man bij prieks jau iepriekš, jo es taču biju liels
dalībnieks šai pliziera lietā.
* * *
«Bet zini ko?» es kādā citā reizā Jurkam teicu. «Tu tāds liels dārznieks un māki arī šo to uztaisīt; bet es nekur neredzu neviena strazdu avelīša.»
«Kam man avelīši! Te jau viņu tāpat bez visiem avelīšiem par daudz. Vecajās vīksnās gar upi ir simtiem zaru caurumu. Tur dzīvo ne vien strazdi, bet arī skosvārņi. Nevar jau cilvēks ne apklausīties, kad sāk visi brēkt. Pulpju vīksnā vien kāds ducis vai vairāk.»
Tiesa, strazdi tika dārzā un sētsvidā daudzi redzēti, bet viņi te bija tikai darbā. Meklēja salmiņus un pūkas lizdu izklāšanai vai apēda, ja gadījās kāds tārpelis. Dziedāt viņi dziedāja tikai savu mājokļu tuvumā. Es tāpēc teicu:
«Kad te, par provi, būtu ozolā kāds pāris lostiņu un ķiršās atkal, un vēl vecajās ābelēs, tad tu tikai dzirdētu. Rītos tricinātu visu sētu.»
Jurks pasmējās, kā smējās vienmēr, kad bij kas nicināms.
«Kas tur strazdam par dziedāšanu! Viņš visu noklausījies no citiem. Pasvilpo kā cilvēks, pārej kā suns, paparkšina kā lielaisputns, paķērc kā vārna. Tad jau es labāk klausos lakstīgalas, kad sāk līcī vaimanāt. Lakstīgala vismaz dzied vakarā, pat naktī, kad cilvēkam vaļa paklausīties, kamēr aizmieg. Bet kas strazda dziesmā var izklausīties?»
Bija skaidri redzams, ka Jurkam putnu dziesmas bijušas nebijušas. Viņam pirmā vietā bija acis, ne ausis. Puķes, koki, zaļums, zilums, krāšņums. Citādi jau tas arī nevarēja būt. Viņa māte nebija nekāda dziedātāja un tēvs jau pavisam ne. To es biju novērojis pašā pirmajā svētdienā, kad sagājām pātaros. Pēc tiem mana māte, apvērtēdama saimnieka dziedāšanu, teica, — protams, tikai pati sev un man, — ka vārdi gan nākot skaidri, bet meldija ejot kā rati bez atsējas.
Tad mēs tikpat pēkšņi, kā sākuši par strazdiem runāt, atkal apklusām, plēsām, nesām, grābām vai slaucījām.
«Dārzam vajag bližgēt!» Jurks teica.
PĀTARI
Govis nedzina vēl ganos tepat līdz Debesbraukšanas dienai. Ganības bij slēnas, un, kad visas pļavas jau zaļoja, purvā ciņi stāvēja vēl brūni. Bija pat tā, ka, ganos iedams, es vietām it kā ielūzu. Nobrīkšēja vien. Tur zem plānas kūdras kārtas bija vēl ledus. Tāpēc svētdienas rītos es varēju pie pātariem dalību ņemt.
Visur, cik savā kaķa mūžā biju redzējis, pātarus skaitīja saimes istabā, sasēduši ap lielo galdu. Izskatījās visai svinīgi, kad saimnieks ienāca ar lielām grāmatām, tīri kā mācītājs. Te tā nebij. Te saimniece vai Jurks padeva saimei ziņu, un mēs saradāmies viņu galā. Bet pietika svinīguma arī šitā. — Mēs sēdējām uz dzelteni krāsotiem krēsliem. Aiz logiem ābeļu zari sarieztiem ziediem. Zem kājām tīra grīda. Galds gan bija tik mazs, ka gandrīz pusi no tā aizņēma saimnieka uzguldītie elkoņi un abas grāmatas — dziesmu un sprediķu. Drusku atnostāk sēdēja saimnieka piederīgie, bet mēs kur kurais, vēl nostāk.
Katrs, kas ienāca, padeva godīgi labrītu un pēc pātariem pateica paldies, bet mēs, kas tikām turēti vēl bērnu kārtā, pabučojām saimniekam, saimniecei un arī saimnieces mātei roku. Arī pašu Jurks to darīja. Varbūt tā bija viena no retām reizām, kad dēls ar tēvu tuvāk saskārās. Auklēties viņiem trūka vaļas un arī sirsnības. Sevišķi pēdējās.
Pie pātariem gadījās nereti šādi tādi traucējumi. Tie ir aizmirsušies, un nebūtu arī svarīgi visus niekus atzīmēt; bet pašu pirmo reizi, kad sanācām saimnieka istabā, taisni kā tīšām notika vairāki starpgadījumi, kas pagalam izārdīja brīža svinīgumu.
Jau saimnieks bija atšķīris dziesmu grāmatu, atliecis un izgludinājis ieliekto lapas stūri un pateicis numuru, kad, acis pārlaidis istabai, ievaicājās: «A kur Ķieģelmans?» «GuJ,» Vainauckis pasteidzās atbildēt. «Nu vai tas nav bendesmaiss?!» «Ko nu guļ!» Ieva aizbildināja. «Es redzēju — viņš pucēja bārzdu.»
«Viņš man te nedzīs vis jokus, kad jānāk pātaros. Dievs vis neskatās, vai tev bārzda pucēta vai nepucēta. Skrien, Ieviņ, un sak, lai nāk' uz vietas!»
Vainauckis jau sāka mēļot, ka atskriešot ieziepējies, bet saimnieks atslāba, kad redzēja puisi tādu glīti sasukājušos, piesarkušu, saskrullētam ūsiņām. Tikai kā pie sevis norūca:
«Mēglis tāds. Kas tev aiz durvīm palika?» Ķieģelmanis atskatījās uz durvīm, tad apķērās un, vēl vairāk piesarcis, pateica: «Labrīt!»
Tad saimnieks uzņēma dziesmu: «Rīta gaisma mūžīga, atspīdums no Dieva vaiga —»
Es zināju daudzas meldijas, bet tādas kā šī nekad nebiju dzirdējis. Es klausījos un skatījos, ko māte darīs. Skatījos uz Vainaucku, uz citiem. Viens otrs kaut ko kunkstēja, bet līdz meldijai netika. Beidzamie vārdi: «Ka tā nakts caur tavu spēk no mums bēg,» — noģeņģerēja arvien ātrāk, kā no kalna lejā, un saimnieks, grāmatu aizcirtis, iesaucās:
«Vai tad tiešām neviens nemāk tik pazīstamu dziesmu, ka jādzied man vienam pašam!»
Neviens nekā neatbildēja, tikai dzijā nopietnībā raudzījās grīdas šķirbās.
Tad saimnieks sāka lasīt sprediķi. Un mūsu galvas pamazām pacēlās, jo lasīšana bija laba.
Ar otro dziesmu gāja labāk. Mana māte bija atskārtusi, ka saimnieks nepavisam nevar meldiju noturēt, un tāpēc, uz viņu nemaz neklausīdamās, rāva vaļā papriekšu. Viņai piebiedrojās Ieva, Vainauckiene, pat Ķieģelmanis. Un nu ari saimnieks tīri pieklājīgi kūlās līdz.