Bet notika jauna nelaime. Abi suņi, uz lieveņa gulējuši un izdzirduši sparīgo dziedāšanu, vilka tik jūsmīgi līdz, ka mēs ar Jurku saskatījāmies un, lūpas sakniebuši, sasmaidījāmies. Suņu dziesma kļuva arvien skaļāka. Bridi mēs vēl sacentāmies, tad vecā saimniece cēlās un izgāja tos apklusināt. Gandrīz visu otro peršu mēs dzirdējām viņu baram suņus.
Par šī rīta kļūmēm mēs ar Jurku vēlāk tikām runājuši divatā. Tas ar tiem suņiem mums abiem vienlīdz labi patika. Kā viņi centās meldiju locīt! Bet, kad es gribēju Jurkam iestāstīt, ka tēvam nevajadzētu dziesmas vadīt, pat dziedāt nevajadzētu, viņš nesaprata, kālab. Pēc viņa domām, tēvs taču dziedāja tik labi.
«Kad es tā mācētu!» viņš žēlojās. «Ar prātu es tā kā varētu, bet, tiklīdz Laižu balsi vaļā, ļad ne uz lo pusi.»
Man palika nezināms, vai Jurks ar tēvu bija runājis jeb vai saimniece bij teikusi, ka saime nemākot pēc viņa meldijas dziedāt, bet vēlāk saimnieks dziesmu uzsākšanu uzticēja manai mātei. Tad viņi ikreiz pirms pātariem aprunājās, vai tāda un tāda dziesma mātei pazīstama un vai nebūs par grūtu.
Mana māte prata visas meldijas, un, kad jau māk, tad nav nekādas grūtības. Viņa vilka droši papriekšu, un visiem prieks bij pakaļ vilkt. Un, ja arī saimnieks vai saimniece vietumis nogāja no ceļa, tad tas tikai izklausījās, it kā tiktu uz četri balsi dziedāts. Pat Jurks dažreiz, grāmatā skatīdamies, vārdus runāja ar runāšanu, dažreiz turpretim sēdēja pavisam aizvērtu muti.
Ko tur varēja darīt? Dievs pats bija vainīgs, ka nebij Šausmānu saimniekiem devis spēju ar dziesmām slavēt viņa godību vai žēlastību. Par to viņi jo sirsnīgi un skaļi izrunāja vārdus.
ŠAUSMĀNU GANĪBAS
Ganam ganības ir otras mājas. No saules lēkta līdz rietam viņš ir līdz ar lopu pulku iesprostots dažās pūrvietās vissliktākās zemes.
Sausmānu ganības nevarēja lielīt. Es tās tuvumā ieraudzīju tikai tad, kad izdzinām pirmo reizi govis. Un tāpat kā toreiz, kad Jurks man rādīja brūnganos ciņus, sirds man kļuva smaga, redzot, ka nu man te būs vasara jānobradā. Tikai gar Berģu robežu kārtis, citādi pliks, šaurs dūkstājs, tālu prom no mājām aizstiepdamies. Tik tālu, ka otra gala ne saredzēt. Neviena krūmiņa, kur govīm bizošanas laikā dundurus no muguras nobružāt, neviena lapu jumtiņa, kur pašam pastāt, kad stipri lietus lītu, neviena paegļu krūma, aiz kura aizmesties ziemeļa vējā. Bez tam es tiku brīdināts nekad neiet basām kājām čūsku dēļ.
Ak vai! Ak vai!
Jau pirmajā dienā man nācās daudz ko piedzīvot un pieredzēt, kas satrauca manus prātus. Jau pati lopu izdzīšana bij kas sevišķs. Piedalījās gandrīz visa māja, izņemot Jurku un saimnieku, kuram varbūt arī nebūtu klājies stāvēt vai pat skriet ar vicu rokā. Bet, kā ganos pirmās pāris stundas iet, to zina tikai tāds, kas pats nesis atbildību šinī lietā.
Lopi, tikuši no ķēdēm vaļā, pēc garās ziemas taisni trakoja. Govs, izlaista no kūts laidarā, lēkāja kā jūsmīgs teļš, pa reizai nelabi iebļaudamās. Kad nu izlēca no kūts otra, pirmā uzreiz sviedās atpakaļ. Viņas lika ragus kopā tā, ka tie iebrakšējās, it kā būtu lūzuši. Vajadzēja krietni sadot ar nūju, iekam tās izšķīrās un draudzīgi iegriezās ganu ceļā. Šo pāri viens tad pieņēma un dzina uz ganībām.
Pēc brītiņa tika izlaists otrs pāris, tad trešs un ceturts, līdz visi lopi bija olnīcā, tikai ne kopā.
Aitas un teļi palika bļaudami kūtī, jo tie tikai maisītos pa kājām un varētu tikt samīti.
Kad nu lopi tā pa pāram, pa pāram tika aizvadīti līdz ganībām, tad viņu pirmā sajūsma par brīvības atgūšanu bija pārgājusi. Gan vēl viens otrs pāris saskrējās, pabadījās, saskatījās, saošņājās, daža meklēja vēl naida, bet, kad uz vietas nošņāca gar ausīm klūga, niknums atslāba. Jau kāda vecāka govs, stipri robainiem ragiem, noplūca kušķīti zāles, kas te olnīcas galā bija brangi sazēlusi; jo te ciņi kādreiz bija norakti un dumbrājs ar smagu rulli pierullēts.
Ai, kas tas bij par gardu kumosu pēc sausā siena un salmiem! Govs mēle sāka liekties ap īso zālīti vēl un vēl. Arī citas iegardinājās, un drīz dzirdēja vienīgi lopu šņākšanu un vieglu švirkstēšanu, ko sacēla maigā zāle, lopu plūkta.
Pirmie ganības atstāja puisieši, tad pārējie izpalīgi cits pēc cita. Vēl labu brīdi palika tikai saimniece. Arī viņai nebij vairs ko citu darīt kā vienīgi dot man visādus aizrādījumus:
«Tad nu tu, Janka, tikai saturies! Par visām lietām — neguldini govis! Ganībās nav daudz ēdamas zāles, tāpēc lai lopi pieēstu, vajag padzenāt, kad taisās gulēt; gremot var mājās pa naktīm un pa dienavidiem. Uzmani, kad kāda govs vai aita neēd, vai nav slima. Tad laidies uz olnīcas galu un kliedz, cik vari! Pats piesargies no garajām, ka neiecērt, tad tu esi beigts. Pirms sēsties uz krūtiņas, izper to ar klūgu, lai aizšļūc visi nelabie. Tad vēl — lopiem dažreiz uznāk prieks cīnīties, tāpat kā puikām kauties. Viņas bada zemi un nereti nomauc vienu vai pat abus ragus. Tiklīdz ieraugi, ka kāda, ceļos nometusies, plosa cini vai vaivaru krūmu, skrien un triec projām. Paskaties uz Raibgalvi, cik nejauki izskatās tāda ieradze. Tur vainīgs vienīgi gans. Pērn mums bija tāda aizmiģele skuķe. Tāpat tava vaina būs, ja suns noraus govij astes galu. Medoram ir tāda nemode ķerties aitām kājās un lopiem astēs. Tāpēc, tiklīdz esi parīdījis, tūlīt steidz saukt atpakaļ. Norauts astes gals dara to, ka govs uzreiz aprauj pienu. Turēt tādu lopu nav vairs vērts, bet pārdot nevar, — kas tev tādu struņģi pirks? Un tad — no Dieva puses ganos neaizmiedz! Zini, visapkārt ir sveši lauki — labība, dābols. Jau tā ieskries govs vai aita Berģu vai Pormaļu daļā, lai kā sargāsi, bet, ja padosies miegam, tad tava loņa vējā.»