Tās nebij labas pamācības vien, tām vajadzēja mani arī biedēt un brīdināt. Un patiesi — man kļuva visai nelāgi ap sirdi klausoties.
Bet, kamēr man saimniece piekodināja to visu likt aiz auss un kamēr lopi šķietami rāmi ganījās — daži tepat zāļājā, daži jau ievirzījušies krūtīs, kur ziedēja melngalvji, — bija notikusi viena no pieminētajām nelaimēm.
Zīmaļa bij nomaukuši ragu. Nu viņa tur stāvēja, asiņaino galvu šķībi turēdama.
«Nu paskaties tikai!» saimniece iekliedzās un skrēja turpu.
Es vainas neapzinājos, jutos tomēr tā kā vainīgs un gaidīju, kas nu būs, sevī priecādamies, ka saimniece ir katrā ziņā līdzvainīga, ja jau par katras govs priekiem kādam jābūt atbildīgam.
Saimniece neteica ne vārda. Viņa govi pielabināja, norāva sev priekšas autu un aptina ar to asiņaino ieradzi, ar saišķiem sasiedama. Govs pēc tam šad un tad vēl papurināja galvu, bet drīz sāka plūkt zāli.
Nu, kad jau ēd, — es nodomāju, — tad vis nesprāgs.
Saimniece vēl bridi pakavējās, tad klusām aizgāja uz olnīcas galu, apstājās, atskatījās un tad žiglākiem soļiem aizkustējās pa stuburu starpām.
Nu es biju viens.
Atbildības sajūta mani vai nospieda. Labi, — es domāju, — ka vēl tas ar to Zīmaļu gadījās, saimniecei klāt esot. Bet kas viss te nevarēja notikt visu garu vasaru, tajos purvos? Un kad rītu nāks vēl aitu bars un teļi …
Bet tad manas acis sastapās ar Medora acīm. Suns sēdēja, mani vērodams.
«Medor sunīt!» es iesaucos.
Medors vienā lēcienā ar priekšķepām bija man krūtīs, un mēs apkampāmies kā brāļi.
Man uzreiz kļuva daudz daudz vieglāk. Mēs taču bijām te divi starp trulajiem lopiem pagalam nejūtīgā dabā. Nule tikai es atcerējos, ko mājās, pirms lopus izdzinām gano.*, saimniece man tika teikusi:
«Lācis ir mājas sargs, bet Medors ganu suns. Ja tu pret viņu būsi draudzīgs, viņš tev būs liels palīgs. Se kar plecos kulīti, tur arvien būs iekšā maize — tev pašam un viņam. Turi suni pie sevis, nesit, bet sakaunini, kad neklausa. Kad klausa, iedod maizes garoziņu! Un, kad rīdi lopus, uzmani, lai aitām vilnā neklūp un govīm lai astēs neķeras.»
Nu tikai es atskārtu, ka man uz kreisā sāna zem paduses karājās balta, gluda linu kulīte. Es tajā ielaidu roku un izvilku prāvu maizes kancīti. Pašam ēst man negribējās. Es lauzu pa kumosam un sviedu Medoram. Hap! — viņš uzķēra maizi gaisā un ar lielu kāri sakoda.
Ne jau mana draudzība vien būtu spējusi Medoru tā pievilkt, ka viņš manus gana grūtumus tik pacietīgi palīdzēja nest. Maize viņu sēja pie manis, kā mani pie saimnieka, saimnieku pie mājas.
Un nu es sāku mācīties ganīt.
Bij acis vienmēr jātur pie lopiem. Viena daļa būtu mierīgi ēdusi, otra klīda uz ganību viņu malu. Bet gadījās, ka kāda stulbene pavisam nošķīrās no citām un gāja tikai tālāk, pati nezinādama, kur, un kas zina, kur būtu galu ņēmusi, ja es nebūtu uzrīdījis suni. O, Medors bija suns ko vērts. Man vajadzēja tikai pateikt: «Medor! Puc! Pij!» — un parādīt uz vainīgo ar pirkstu, kad viņš bij kā bulta turpu, un govs nāca aulekšiem atpakaļ, asti kā bizojot uzslējusi stāvus gaisā. Tikai kad govs bija pie citām, Medors to pameta un atgriezās pie manis. Priecīgs par paveikto darbu viņš uzķēra pasviesto maizi. Es biju ne mazāk priecīgs, apvērtēdams viņa palīdzību. Cik daudzus soļus viņš man aiztaupīs!
Lopi tagad lēnām virzījās pa lielo krūšu starpām, kas vietām sniedzās līdz pussāniem, plūkdami sulīgos melngalvjus un plaukstošās zileņu lapiņas. Nebija jau tur nekā, ar ko piepildīt lielos kuņģus, bet govis gan zināja, ko dara. Pamazām viņas atskārta, ka atrodas atkal ganībās, atcerējās, ka tur tālāk bija kādreiz kas labāks, un sāka arvien ātrākā gaitā doties uz ganību viņu galu.
Jau mēs bijām pie Priežu kalniņa. Te telpa kļuva tik šaura, ka es nespēju izskraidīt no vienas malas uz otru, ja lopi neturējās cieši kopā. Vienā malā, par laimi, bija papuve, un tikai gar otru stiepās rudzu lauks. Es turējos tur.
Un tad pēkšņi ganības izplētās platas, krietni vien platākas nekā olnīcas galā. Ciņi izbeidzās. Te bija neliels uzkalniņš, tāda kā roza, šķērsām visām ganībām. Uz tās pašas rozas netālu stāvēja maza mājiņa bez blakus piebūvēm. Nezi kas tur varēja dzīvot. Tomēr kāds cilvēks varbūt tur bija, un tas mani drusku mierināja. Pa uzkalniņa malu gāja lauku ceļš, kādi jau tie mēdza būt: divas riteņu iegrauztas rievas, pa vidu platāka rieva, ko ieminuši zirgi. Te nebija nekāda treknā ganība, tomēr visa roza izskatījās kā zaļa vadmala. Lopi apmetās ēst.
Es pagājos augstākajā vietā, lai paraudzītos tālāk. Es biju dzirdējis par lielo grāvi, līdz kuram ganības sniedzoties. Ja, tur patiesi redzējās plats, piesērējis grāvis. Tātad līdz tam.
Aiz grāvja sākās pļavas, patlaban ne ar ko neatšķirdamās no ganībām.
Tikai tas, ka tur vairs krūšu nebij, kaut vieta bija tikpat zema, varbūt vēl zemāka nekā šaipus rozas. Milzīgs, zaļš līdzenums ar vairākām dāržinēm. Jo te nebija Šausmānu pļavas vien. Cik tālu acis sniedza, tikai birztiņas, pa atsevišķam kokam, šur tur kārklu krūmi. Ne gala, ne malas te nevarēja saredzēt. Pa kreisi Štulvis — vietām aptrusušas priedītes, vietām apzilis sils. Bet visur tālumā pacēlās augstienes, uz kurām varēja redzēt zemi, kokus, mājas, visu kā sīkas drupačas. Un, paklau, vai tur Stulvī, lielajā sūnaklī, neklaigāja dzērves?
Dzērvju klaigas piedeva apvidam lielu teiksmainību, par kādu bija lasīts tikai grāmatās. Dzērve taču bija mūsu zemes lielākais putns, ko parasti redzējām tikai augstu gaisos — virvēs, kāšos, kamolos. Rudeņos viņas aiznesa un pavasaros atnesa launagu. Bet te nu viņas dzīvoja.
Dzērves, čūskas. Ja pat stirnas un brieži varbūt te dzīvoja.
Kas par diženumu! Un man bija licies, ka te būs vienīgi purvi, garlaicība, mokas.
«Nu, Janka, kā tev labi gāja?» saimniece, pie akas stāvēdama, man uzprasīja, kad lopi bija sadzīti.