«Labi,» es pasmaidīju. «Tikai ar to Zīmaļu. Ja, še tavs priekšauts. To viņa drīz nokratīja. Bet asins neko vairs netecēja.»
Es izvilku no kulītes pagalam saņurcīto, asiņaino priekšautu, kas bija sakaltis kā tāss. Saimniece to paņēma ar kreiso roku, bet labajā viņai bija ķipis ar ūdeni, it kā ieskalošanai priekš slaukšanas. Un, pirms es paspēju vairīties, ūdens pārklāja man visu seju un krūtežu, notecēdams pa drēbēm līdz pat zemei.
Es nogūstījos un ar to pašu pastiepienu aizskrēju uz klētiņu, lai uzvilktu sausas bikses un kreklu. Skriedams es vēl dzirdēju, ka saimniece nosauca man pakaļ:
«Lai tu ganos neaizmiedz!»
Bet tai pašā brīdī kāda vīrieša balss smiedamās teica:
«Un tas tev, saimniecīt, — lai nāk piens kā ūdens.»
Es no klēts priekšas atskatījos un ar gandarījumu redzēju, ka saimniece purināja no drēbēm ūdeni nost un slaucīja priekšauta stūrī acis. Bet pa olnīcu uz istabas pusi aizjoza Vainauckis.
Varēja domāt, ka nu tikai laistīšanās sāksies, kā tas bija redzēts jau Riekstiņos un citās mājās; bet ar to, kas bija noticis, šoreiz pietika. Pārģērbies es biju pati uzmanība, uz katru pretimnācēju raudzījos ar aizdomām, vai tikai nav rokas uz muguras paslēptas.
Varbūt ūdens kari tāpēc neizplatījās, ka es no savas puses nekā neuzsāku. Būtu cits kāds mani tā aplējis, es katrā ziņā būtu gribējis atmaksāt ar to pašu, bet kā es maizes mātei varēju liet ūdeni acīs, un kaut tas būtu bijis viņas pašas akas ūdens.
Māņticība vien jau bija tāda laistīšanās, ja neņēma to kā jautru joku. Ne saimniecei nāca no vājajām ganībām piens kā ūdens, ne es iztiku ganos bez aizmigšanas. Ak vai! Divas reizes es biju tā aizmidzis, ka iznāk visai raibs stāsts par to vien.
MĀJDIENAS
Ganam vairāk nekā svētdiena ir diena, kad viņš mājās. Tad tu esi atkal pie cilvēkiem, dzirdi visādas valodas, piepalīdzi saimniecei īslaicīgos darbos un — par visām lietām — drīksti līdz brokastam pagulēt. Ko — pagulēt! Tev liekas, ka nu esi izgulējis nokavēto un arī turpmāk kavējamo miegu par vairākām dienām. Tu esi priecīgs un mundrs.
Tā kā Vainauckiem bij divas govis, tad bija piederēts, lai sieva atgana piekto dienu. Tā man iznāca mājās visai bieži, kur citiem ganiem parasti bija brīva tikai viena noteikta diena nedēļā. Piemēram, Berģu gans bij mājās pa otrdienām, Vilpatānu pa piektdienām. Un septītā svētdienā. Bet dzirdēja arī tādas vietas, kur ganam bija mājās tikai viena diena ik pārnedēļas. Tas bija šausmīgi.
Man mājdienas tātad staigāja un tāpēc iznāca brīva ik piektā svētdiena. Tai ziņā man bij apskaužami labi. Nesūdzējās ar Vainauckiene. Darba laikā, kad bija jāatkalpo sievas dienas, viņa ganos dabūja drusku atpūsties. Bija arī tā, ka ik piekto dienu viņa varēja savas govis labāk paēdināt. Rītos viņa izgāja ganos viena. Kad uzcēlās bērni, tie aiznesa brokastu un palīdzēja ganīt. Tad mazie līdzās ganīšanai ložņāja pa tīrumu grāvjiem, ne vien pašu, bet arī Berģu un Pormaļu vai Vilpatānu daļā, plūkdami zāli un dābolu. Viņu govīm jau nu tanīs dienās tukšumus nevarēja saskatīt, kad nāca mājās. Un slauktuvīte arvien bij pilnāka, kā parasts. To zināja visi.
A^ājdienās, brokastu ēdot, saimniece gandrīz katru reizi apvaicājās:
«Nu, Janka, ko tu tagad domā darīt?»
Tas nozīmēja, ka viņa labis prātis, jo dusmīga parasti neteica ne vārda. Es droši sacīju, ko domāju darīt.
«Būs jāsalāpa pastalas,» es teicu. Vai: «Māte grib, lai sataisot suvānam aizdariņu.» Vai ko citu, kas jau kuru reizi gadījās, mums pašiem par labu.
Ja gan, mums taču pašiem bija savs sivēns, kam līdz rudenim bij uzaugt par prāvu vepri; tāpat kā mums bija sava sieciņa vieta dārza. Jo ziemā man taču vajadzēja skolā iet, un mātei arī bija jāēd. Pie saimes galda viņa piesēdās pat vasarā tikai tad, kad bija strādājusi saimnieka darbu.
Bet dažu reizi gadījās pavisam citi darbi, kad sazinājāmies ar Jurku. Ābeļdārzā mūžīgi bija ko darīt.
Saimniece un saimnieks bija uz zivīm, un mēs siltās dienās tikām mudināti brist upē. Labības klētī kaktā glabājās dažādi zvejas rīki, visi tādi kā panīkuši, kā jau pašu vajadzībām. Jurks gan ņurdēja pretim un tēva dēļ varbūt nebūtu nodevies blēņām; bet mātei negribēja neklausīt. Tad mēs ņēmām stumjamos krītiņus, izlāpījām tos, jo arvien pie zvejošanas gadījās kādu aci pārraut. Upē gulējia visādi sakārņi vai arī vēži bij tā dzijās iekniebušies, ka ātrāk trūka, nekā bubulis padevās. Kad tīkli bija izlāpīti, mēs saģērbāmies visvecākajās drēbēs, sajozāmies, aizsējām bikšu galus, lai vēži nerāptos augšup, ņēmām krītiņus pār pleciem un cilpojām uz Berģīšu pirti, kur straumes galā arvien iesākām.
Stumjamais krītiņš nebij nekas cits kā tāds pats dukurs, ar kādiem mēs pērn ar Āriņu saimnieci bijām zvejojuši, kad nolaida upi. Tikai to triju koku, kas turēja dukura sienas izspīlētas un darīja to būdiņai līdzīgu, te nebij. Nesot vējš tīklu plivināja kā karogu. Ūdenī ielikts, tas
saplaka. Bet, kad kāta galu atspiedi pret pakrūti un stūmi pamazām pa upes dibenu uz priekšu, tīkla acis izplētās, krīts kļuva par vēja piepūstam maisam līdzīgu telpu, un bija tik patīkami ar to rīkoties. Mēs stūmām, cieši kopā turēdamies, arvien šķērsām, no vienas malas uz otru un atpakaj. Pret straumi negāja, jo visas ūdenszāles liecās iekšā un trūka nost. Un, ja netrūka, tad nespējām pastumt. Bez tam — zivis taču turējās vairāk pret straumi un, tiklīdz kas piedūrās pie astes, bija acumirklī prom. Pa straumei stumt nedrīkstēja nemaz, jo ūdens nesa tīklu ātrāk, nekā mēs bridām. Tātad šķērsām, vienīgi šķērsām!