Skaidrajā, saules caurspīdētajā ūdenī mēs labi redzējām, kas mūsu tīklos iegāja un kas izmuka. Vēži ļipoja, no zālēm iztraucēti, uz visām pusēm, dažs iekšā, cits kūleniski pāri stīpai, vēl citi pa krītiņu starpu projām. Tāpat zivtēles. Kas iegāja, tie bija mūsu; tie netiecās laukā, bet rāvās arvien dziļāk tīklā sakrājušajās čužās. Bet, ja redzējām tīklā ieejam kādu prāvu zivi, tad uz vietas cēlām augšā. Pie malas tikuši, vēl aizbridām tīkliem priekšā un krietni izmeņģējām dūņoto, skalbēm un stiebriem aizaugušo pakrasti un tad lasījām vēžus laukā un bāzām kulēs. Dūņotās pacerēs gadījās dažreiz kāda visai krietna zivs, līnis vai vēdzele. Tā mēs arvien pieminējām un, cik pa krastu gājām, tik visiem rādījām kārklu krūmu, zem kura Jurks reiz izcēla četru mārciņu sapalu.
Pat pie sliktākiem lomiem saimniekiem un mums ar Jurku pietika zivju, ko paēst, bet vēžus parasti dabūja pasūkāt visa saime. Kāds jaukums, kad uz lielā galda pēc maltītes vai vakariņām parādījās kūpoša bļoda, pilna sarkanu, smārdīgu vēžu. Visa istaba tad bija īpatnēja trokšņa pilna, ko sacēla lauzīšana, sūkāšana un pa reizai spļaudīšanās, kad kāds bij uzkodis rūgtumu.
Reiz man Pulpju Petris iedāvinājia divus makšķerāķus, kad bija redzējis, ka es ķeru grunduļus ar saliektu
kniepadatu, bet tie krīt atpakaļ. Tad es nogriezu turpat zirgu dārzā slaiku, taisnu ieviņu, nomizoju un turpat krūmos ieslietu izkaltēju — ēnā, jo saulē kaltis koks parasti saplaisāja. No mātes es izkaulēju divi klēpji spolīšu diega. Atradu paklētē iesviestu buteli ar korku veselajā kaklā, izdauzīju to, un nu man bija pludiņš pirmā numura.
Petris mācīja, ka slieku vajagot maukt tā, ka lai tikko, tikko būtu apsegts āķa gals, jo citādi zivs to noraujot un aizejot, ne paldies nepasacījusi. Es arī tā darīju, bet nevarēju nekā prātīga noķert. Baltais kāts, melnais diegs, kas skaidrajā ūdenī pa lielu gabalu bij saredzams, milzīgais korks, kas, zivij pie ēsmas pieduroties, sita apaļus gredzenus uz ūdens, — tas viss neļāva man ilgu laiku noķert ne asakas. Bet, kad makšķeri uzlaboju: apvārtīju kātu dūņās, diegu savaskoju, korka vietā ņēmu pīles spalvu un slieku uzmaucu puškārtin, lai abi gali kustētos, it kā tārps būtu nejauši upē iekritis un nu peldētu, — gadījās šad un tad noķert pa brangam asarukam un arī sapulēnus. Tā bieži mātei iznāca garda maltīte. Lielie, pēdu garie sapali, kas nereti nāca velētuvē gluži pie malas, bija gudri: pielika purnu pie sliekas, paoda un aizgriezās.
Lai kā, šeit tomēr sākās manas makšķernieka gaitas. Un es pirmo reizi dzirdēju no Jurka mutes teikumu, kas saturēja it kā brīnēšanos un reizā pārmetumu, ko mūžā esmu dzirdējis vismiaz tūkstots reižu, visvisādās variācijās:
«Es nesaprotu, kā var tik ilgi skatīties ūdenī!»
Bet pa reizai pats tāpat sāka skatīties uz korku atorā.
Zināms, makšķerēšanu es piekopu vienīgi pa dienavidiem, kad laiks piederēja man pilnīgi un es to citādi būtu varējis izlietot gulēšanai, mūdājoties vai spēlējot kārtis ar Pulpju zēniem tepat upes malā, viņu cūkaplokā.
VAINAUCKIS UN ĶIEĢELMANIS
No sākta gala abu kalpu starpā kaut kas risinājās, kļūdams arvien skaidrāks un visiem redzams. Viņi nedzīvoja draudzīgi, kā viena darba strādniekiem būtu piederējies. Vainauckis Ķieģelmani vienmēr un visur raudzīja šķiebt, pats sevi ar to saimnieka acīs gribēdams celt. Un cēlās arī. Mana māte reiz man teica, kad par to ierunājos: «Nav mūsu darīšana; bet tiesa, ka Vainauckam par daudz lokana mugura. Saimnieces māte saka, ka tādi saimniekam esot pa zobam. Visos laikos esot tā bijis, ka viens kalps viņam tas labais un otrs nekam nederīgs. Kam lielāka mute pie runāšanas un saimnieka paslavēšanas vai kas pats sevi mākot palielīt, tas esot pirmais.»
Taisnība. To jau biju novērojis arī es. Kad viņi gāja uz lauku vai nāca mājā, Vainauckis turējās saimniekam blakus. Viņi gāja runādamies. Ķieģelmanis turpretim kā kāds nepieņemams zēnāks turējās labu gabalu iepakaļ.
Zināms, Vainauckam bija sava veiksme darbos un izdarībās, bet arī Ķieģelmanis nebij nekāds neveiklītis. Tāpat smieties par viņu vairs nevajadzēja. Savu sūno ūtīti viņš bija pārmainījis pret vecu salmenīcu noļukušām malām, bija saulē iededzis un kļuvis tāds kā pelēkāks, kas viņu darīja par īstu strādnieku. Pa nedēļu viņš apauga ar vēl lielāku bārzdu kā Vainauckis un, kad svētdienas rītā noskuvās, tad izskatījās svaigs kā jauneklis.
Ja gan, nule es atskārtu, ka Ķieģelmanis īstenībā bija vecs puisis, kas zina vai ne vecāks par Vainaucku. Deniņos mati viņam metās sirmi. Arī drusku vientiesīgs viņš
bija, kādi parasti mēdz būt visi godigie strādnieki. Varbūt taisni tāpēc viņu Vainauckis gan tieši, gan aplinkus raudzīja izšiept.
Kas nu man, tādam vīram, bija ko šķirot vai vērtēt; bet savās domās es stāvēju Ķieģelmaņa pusē. Nu jau viņš arī bija atmetis savu ākstīšanos ar valodu un droši runāja, kā visi viņa pagastā bij runājuši. Vēl viens labums: viņš nepīpēja, un gaiss ap viņu nesmirdēja kā ap Vainaucku un saimnieku. Kad viņi visi trīs kur kopā strādāja, tad pīpmaņi apsēdās un uzpīpoja. Ķieģelmanis tad arī sēdēja, drusku atnostāk, būdams neziņā, vai drīkst tā dīkā sēdēt. Bet tad izvilka nazi no kabatas un sāka kaut ko graizīt, vienīgi lai rokas negulētu klēpī; vai noplūca kādu zālīti un košļāja; vai arī apgrieza sev nagus un iztīrīja panadzes. Saimnieks viņam šad un tad uzmeta niecinošus skatus, un Vainauckis vīpsnāja.
Vienmēr runādami un sarunādamies, saimnieks ar Vainaucku jau šodien zināja, ko darīs rīt vai parīt, vai pat aizparīt. Un gadījās, ka no rīta saimnieks aizgāja uz vienu pusi un Vainauckis uz otru, bet Ķieģelmanis palika kā muļķis, nezinādams, kuram no viņiem piebiedroties. Tā reiz es, lopus laukā dzīdams, redzēju viņu grozāmies pa sētsvidu un ar sevi runājamies: