«Būtu tāda dūša — ietu atpakaļ klētī un liktos uz auss.»
Bet, to pateicis, viņš metās saimniekam pakaļ dīkām rokām, jo arī saimniekam nebija nekāda darba rīka. Tad saimnieks pagriezās atpakaļ un uzkliedza kā suņam: «Tu laikam nāksi kūmās, kad es aiz pakša iešu!» Nu Ķieģelmanis devās atpakaļ, Vainauckam pakaļ, kurš veda zirgu pie pavadas un nesa uz pleca mazo arklu. Viņš prasīja, vai arī viņam būtu jāiet art, bet Vainauckis atteica:
«Vai es tev saimnieks?»
Tā Ķieģelmanis ne vienu vien reizi bija muļķots, daudzreiz pašam saimniekam par zaudējumu.
Aiz Ķieģelmaņa muguras saimnieks ar Vainaucku smējās, viens bārzdā, otrs ūsās, bet acīs izlikās dusmīgi, sauca nelaimīgo cilvēku par sliņķi, par nejēgu un vēl daudz nejēdzīgāk. Es nevarēju izgudrot, kādēļ tas tika lā darīts. Es viņa vietā būtu saimniekam uzteicis un aizgājis. Bet tad es kļuvu priecīgs, kad kādā tādā reizā Ķieģelmanis, man acīs skatīdamies, klusām teica, ne jau man, bet pats sev:
«Es laikam tomēr būšu gudrāks par viņiem abiem kopā.»
Un pasmaidīja.
* * *
Kad man bija mājās un bij svētdiena un kad lija lietus, tā ka negribējās ne pie upes dzīvot, ne grāmatu lasīt, tad visi mujāmies pa istabu. Nūja, grāmatas un vecas avīzes es diezgan izlasījos ganos. Tad jau prātīgāk bij prasīt Vainauckam, lai pastāsta, kā ir, kad karā jāšauj cilvēkus un kad tev turks nāk virsū ar durekli. Šis tas no Vainaucka mutes bija jau par karu dzirdēts, bet vai tad zēniem manā vecumā kādreiz pietika briesmu stāstu, sevišķi, jia tie nelikās visai ticami, kad robežojās jau pie pasakām. Par karu Vainauckis bij gatavs stāstīt kurā katrā laikā, un, kad viņš bij gatavs to darīt, es teicu:
«Tad biški pagaid, — es pasaukšu saimnieku Jurku.»
Jurks neatteicās nākt, kaut gan citādi, tāpat kā saimnieks, mūsu istabā rādījās reti. Mēs sēdējām, zvilnējām un gulējām kā kurš un kur kurais. Vainauckis sēdēja uz savas gultas malas vienā kreklā, nātnām biksēm, kūpinādams apdrupušu koka pīpi. Un tad gāja vaļā.
Varēja skaidri nomanīt, ka viss, ko Vainauckis stāstīja un kā stāstīja, bij varbūt simtu reižu nācis pār viņa lūpām, gan iereibušā, gan skaidrā prātā. Iereibušā varbūt tikai vēl trakāk.
Vispirms mēs tikām iepazīstināti ar bungām. Mums vajadzēja zināt, ka tām karā lielāka nozīme nekā lielgabaliem. Kad sasita bungas, vajadzēja trūkties augšā un būt kaujas gatavībā. Kad nu atkal sāka bungas rībēt, sākās uzbrukums; bet, kad sita savādāk, tad bija jāatkāpjas. Visi bundzinieki bez izņēmuma bija žīdi.
Balamute bija šis Vainauckis. Par žīdiem viņš zināja daudz un dažādas tenkas, pat ziņģes, kā par tiem pašiem deviņdesmit deviņiem skroderiem, kuri gribējuši darīt lielas lietas, bet viss iznācis bezgala niecīgs. Tā viņi visi šuvuši vienai bitei svārku, braukuši ar līku kazu, ēduši si|ķes asti, dzēruši no piņģerota, gulējuši uz viena rudzu salma un dancojuši uz pīķa dūža. Viņš zināja ari garus pātarus par to, kā žīds mierinājis otru žīdu, kad tam uz lielceļa nosprādzis zirgs, bet tos viņš šoreiz atstāja nenoskaitītus. Bet sakarā ar karu mums katrā ziņā bija jādzird, kā žīda uztverē zaldāts apģērbts un apbruņots:
«Gare mile mētele, kumele kāje uz plecem, spoze nazele pie sānem, vējlukture uz galve, spredike grāmate uz pakalem,» un tā tālāk.
Tad nāca kaut kas līdzīgs pretkara propagandai:
«Lai jau dievs nogriež karu! Es to negribētu otru reizi piedzīvot, lai man kač muižu dotu. Kaut gan man negāja slikti. Atnācu no kara, kā paši redzat, veseliem locekļiem. Arī galva palika uz pleciem. Es biju par denčiku pie oficiera, kurš bija atkal tāds kā denčiks pie paša Skobeļeva. Tā es biju arvien tur, kur visdrošākā vieta. Jo Skobeļevu neķēra neviena turku lode, lai viņš jāja vai stāvēja un skatījās iar ķīķerii, vai naktīs gulēja. Tā viņš ari paša velna nebijās. Reiz kungi sēdēja pie galda. Es stāvēju aiz muguras, lai padotu, kad ko.paprasa, un ielietu šņapstu. Te uzreiz — trinkš! Brandiņa blašķe sabrūk. Oficieri bail trūkstas augšā. Kliedz: «Vofront! Turki! Bei!» Bet Sko beļevs mierīgi dabeidz savu pusdienu. Tikai nosaka: «Corti, nezina, cik te grūti dabūt vodku!»
Mēs ar Jurku, Vainauckam stāstot, šad tad piedūrām viens otram ar elkoni pie sāniem un pasmīnējām, kad stāsts kļuva par tīro pasaku, bet kaut ko teikt vai iebilst nedrīkstējām, jo Vainauckis ātri skaitās un varēja viegli savai pasaku vācelei aizcirst vāku — stop!
Ak vai! Kā viņi bija gājuši pāri kalnam, kam galotne mākoņos. Nu taisni kā tai ziņģē, ko visi tagad ziņģēja, gan retais dziļāk padomādams, ko nozīmēja tādi vārdi kā:
Kad gājām mēs pār Balkāniem, Ak vai, cik grūti bij! Tur mūžīgs aukstums, sniegs un vējš Un stipri sasalis.
Vai ari:
Mēs peldējām kā pīlītes Pa straujo Donavu.
«Šausmas, es jums saku! Turki augšā, mēs lejā. Kad nu mēs kāpjam, viņi neķēzī pulveri, bet laiž mums virsū akmeņus. Un vēl kādus! Kā šitas bluķis un vēl lielākus.»
Visas acis bijīgi pagriezās uz drēbju kuļamo bluķi pie durvju stenderes, tikai mēs ar Jurku saskatījāmies un pavīpsnājām. Vainauckis to bija pamanījis un aprāja mūs:
«Jums labi šaipīties, bet tā tas bij. Kam nāca virsū, tas saplaka kā varde. Citam kāju norāva, citam roku, citam galvu. Mēs šāvām, cik varējām, bet ko tu pagāniem darīsi, kad tie aizslēpušies aiz akmeņiem — kā aiz mājām tik lieliem. Tikai pēc kādām trim dienām, kad akmeņi vairs neripoja virsū, tikām augšā. Tad nu, kad sākām iet lejup, es jums saku … Tur staipījās turku platās bikses, viņu sarkanās peckas, zarnas un visādas cilvēku atliekas.