Mēs tomēr bijām vairāk nošāvuši, kā domājām. Vietām bridām līdz ceļiem pa vēl neatdzisušiem netīrumiem.
Tāds, mīlīši, ir karš. Pašam jābrīnās, kā tu, tādas šausmas redzējis, vēl māki pasaulē dzīvot.
Ak ja, es piemirsu vēl pateikt, ka tur augšā, kalna virsū, nebij vairs neviena akmentiņa, pat ne baloža olas lielumā. Es jums saku, līdzens kā galds. Tad arī zinājām, kāpēc turki beidzot atkāpās. Nu mēs viņiem būtu atdarījuši to pašu, ko viņi mums darīja. Bet ar ko? Tikai mākoņi vejas bez apstājas. Tu turi cepuri ar abi roki, lai nenogrūž no galvas, un taisies tikai, lai ātrāk tiktu lejā.»
«Un Skobejevs?» es nenocietos neievaicājies. «Nekliedza imerlillā?!»
«Skobeļevs? Tu domā, ka tas te ar savu baltiņu, kaut gan tas bija viesulis ne zirgs, varēja uzjāt? Kājām gāja baltais ģenerālis visiem pa priekšu kā velns vai, labāk sakot, eņģelis. Akmeņi šķīrās tai vietā, kur viņš soļoja. Es tad un arī daudzi citi turējāmies tikai aiz viņa un tā palikām dzīvi.»
«Un zirgs?» nu atkal tincināja Jurks.
«Zirgs, kad nonācām lejā, bija jau priekšā. Denčiks bija apjājis kalnam apkārt.»
Man Vainaucka muldēšana neķērās klāt, jo viņš patiešām mācēja tā stāstīt, it kā viss būtu tīrā patiesība. Bet Jurks mani pēkšņi parāva aiz piedurknes pavisam stipri, un mēs izgājām saimnieku istabā.
«Lai visu ko teicis,» Jurks dusmojās, «bet, ka mākoņi grūž zaldātiem cepures nost un ka Balkāniem var apkārt apjāt kā mūsu Priežu kalniņam, tās jau ir muļķības. Labāk paskatīsimies ko prātīgāku.»
Jurks uzkāpa un nonesa no istabas augšas klēpi vecu avīžu un iesietu «Rotas» gada gājumu. Mēs šķirstījām, skatījāmies bildes un šo to īsu kopīgi izlasījām. Un te es vienā avīzē ieraudzīju tādu virsrakstu:
«Aizvien lillā!»
Tas man likās tik savāds sauciens, tik radniecīgs Skobejeva saucienam un tomēr pavisam latvisks, ka bija vērts to izlasīt Es izprasīju avīzes ņemt līdz ganos un ari dabūju. Pēc vairākiem asarainiem Hofmaņa stāstiem par grāfieni Genovevu, Hirlandi, Priežu kalna Rozi, pēc Pucesspieģeļa, pēc moriem un indiāņiem tas bija pirmais stāsts, ko es lasīju no tādas dzīves, kas man bija pazīstama un nebij vairs nekāda pasaka. Ja pat likās, it kā tepat Sausmānos tas varētu notikt.
Stāstu bija uzrakstījis Rūdolfs Blaumanis. Kozi vai ne latvietis?
VECAIS SIKSNĀNS
AAāte gan pa reizai pūlējās, ka sāls tiekot briesmīgi ķēzīts; bet, kad vēži novilkušies nāca malā, pati bradāja pa upes seklumiem un ķēra tos ar rokām, kamēr nebij vēi pagalam satumsis. Ari ar ķeselēm mēs ķērām, kad man tā kā rītā bija mājdiena un nebij jābēdā par agru celšanos. Mēs palikām pie upes līdz pusnaktij, pat vēl ilgāk, kamēr sāka gaismiņa svīst. Mēs vēžojām dziļumos pie pakrastēm, kur bija ala pie alas, un cēlām laukā lielus kā sakārņus. Tad rīta agrumā māte daļu novārīja mums, bet vairumu aiznesa, zem plecu deķīša pasitusi, krusttēvam uz Ķīķeriem. Kā pretvērtību tad viņa parasti atnesa kuļāku sāls. Taisnība jau bij, ka mēs pārāk daudz viņa izķēzījām. Pat nedaudzus vēzēnus novārot, vajadzēja ņemt tik prāvu župsni, ar ko būtu pieticis desmit putrām.
Upi bija nosolījis vecais Siksnāns. Tā viņam piederēja no Pontāgu tilta līdz Markadānu tiltam. Siksnāns nebija tik nevarīgs, ka būtu jāsēstas vecuma maizē un mājas jāatdod znotam; bet viņš to bija izdarījis, lai visā mierā varētu sēdēt pie upes un makšķerēt. Ja, to viņš gan darīja tepat vai ik dienas, drīz te, drīz citur. Šis darbs viņam neapnika nekad. Ļaudis melsa, ka pat ziemā viņš sēdot uz ledus un ķerot asarus, izcirtis atoros mazus āliņģīšus. Redzēts gan netika.
«Gan jūs kādreiz vecais Siksnāns noķers,» saimniece mūs biedēja, kad mēs ar Jurku arī kārstījāmies gar upi ar makšķerēm, kādas jau nu mums tās bija.
Tiesa, Siksnāns varēja mūs ķīlāt, ja būtu noķēris vēžojot vai zvejojot, ko mēs vai ik nedēļas diarijām, kad man bij mājdiena; bet netika gan dzirdēts, ka kādam bulu liegts upē brist. Siksnāns saprata itin labi, ka ar upmaliešiem nevar iesākt plēsties, jo tad saimnieki viņu pašu nelaistu pie upes mīdīt zāli. Pa gaisu viņš taču nepiekļūtu, un laivas viņam nebij. Un, ja arī būtu, pret straumi kur šis varēja uzdzīties? Bet, kad ar labu, neviens viņam neliedza zālē, lai cik tā liela, atsēsties un makšķerēt. Tā mēs veco Siksnānu bieži tikām redzējuši arī mūsu līkumā. Reiz mana māte bij pat sarunājusies ar viņu. Viņa bija prasījusi:
«Vai tu, tēvain, arī ko noķēri vai tikai tāpat sildies saulītē?»
Un Siksnāns par atbildi bij izvilcis no kulītes tādu sapalu, ka māte nobijusies. Tad viņš bija drusku runājis arī ar māti.
«Es jau, meit, vairāk savam priekam. Bet, kad gadās kas lielāks un labāks, piemēram, kā šitas pats, vai kāda līdaka vai ālands, tad pārdodu. Tā man upe iznāk par velti. Tu nemaz nezini, ko nozīmē šitā vecam cilvēkam zaļā zālītē pasēdēt un skatīties ūdenī, un gaidīt, un gaidīt, kad tev citādi vairs nav ko gaidīt, kad viss jau aiz muguras.»
Tad māte bija ierunājusies par mani. Lai neņemot par Jaunu, ka es arī kādu vēzēnu vai zivtēli gribot noķert. Un viņš bija tikai pasmīnējis un atteicis, — lai ķerot vien, pietikšot visiem.
Es pateicu to Jurkam, ko Siksnāns bija teicis, un mēs kopš tās dienas makšķerējām, it kā upe piederētu mums. To stumšanu ar dukuriem jau bija izbrīvojis saimnieks, par to mums nebij bēda.
Ja, mēs makšķerējām gan; bet vai tad mums ķērās?