Par Siksnānu runāja, ka viņš, rītā no istabas izgājis un pirkstu pret debesīm pacēlis, jau zinot, vai šodien pūtīs zivju vējš. Nav zivju vējš paredzams — viņš iet atpakaļ istabā un liekas atmiegā. Bet, kad paredzams labs loms, tūlīt pošas un iet taisni uz to vietu, kur šodien zivis jau gaidījušas viņu atnākam.
Es netiku nekad klāt piegājis, kad redzēju Siksnānu mūsu daļā; bet Jurks kā saimnieka dēls bij šad tad pielavījies tik tuvu, ka bij noskatījies, ko viņš uz āķa liek, cik dziļi kumosu laiž. Jurks zināja, ka viņam aukla vīta no astriem un bezgala garš kāts. Ja, un kāda bij tā burvība, ko visi sauca par zivju vārdiem, kādi Siksnānam esot? — Viņš makšķerēja ar vēža ļipu, ne ar stupām sliekām kā mēs. Ar šo ēsmu Siksnāns pie izdevīga vēja saķēra veselu obraka kuli asaru par vienu cēlienu. Tur droši varēja būt kāds pods zivju, ko viņš stiepa mājā atgriezies. Vēža ļipu ņēma ne vien asari, bet arī lielie sapali un škaunaces. Bija tādas dienas, kad sapali kāri ķēra arī siena kazas, kad tās laida pa ūdens virsu. Ko viņš tikai lika uz āķa, šis Siksnāns, to zivis ņēma pretim. Tīrais brīnums!
Mēs mēģinājām visu noskatīto pielietot. Nekā! Pie sīkas slieciņas vēl dažreiz pieķērās kāda raudiņa, asarītis vai grundulis; bet, kad uzliki lielāku kumosu, tas stāvēja kā nolādēts. Tu varēji gaidīt uz korka grimšanu vai visu dienu, ja bija pacietība; bet parasti tās drīs pietrūka.
«Ko nu jūs blēņojaties!» saimniece teica. «Ne jums tādas makšķeres kā vecajam Siksnānam, ne tās mākas, ne miera. Jūs skraidalējat no vienas vietas uz otru un tricinājāt zemi. Jūs papriekšu zivis aizbaidējat un tad vābat atpakaļ. Sēdiet kā viņš — klusāk par zāli, uzreiz būs klāt.»
Mēs ar Jurku pārspriedām dzirdēto. Mēs arī izpētījām, kāpēc Siksnānam zivis nāca klāt, kad viņš kur apsēdās. Šad un tad mēs bijām redzējuši, ka viņš ar vienu roku turēja jaikstiņu un ar otru atvēzējies kaut ko svieda ūdenī. Un, kad mēs vēlāk iesēdēto vietu pārmeklējām, tad atradām tur maizes drupanas, dažreiz vārītus kartupeļus, ja pat pelēkos zirņus.
Tādi bij tie zivju vārdi, tāda tā burvība!
Nu arī mēs mēģinājām zivis iebarot, bet tas maz ko līdzēja. Mēs taču bijām vēl daudz par jauniem. Zivis mūs satrauca, un mēs satraucām zivis. Tiklīdz kāda pametās uz ūdens, mēs sviedām kumosu turpu. Tiklīdz kāda prāvāka parādījās kādā skaidrumiņā, mēs laidām tai ēsmu pie purna, un viņa aizmuka. Tad mēs sēdāmies pie atora un gaidījām ar vislielāko pacietību. Nekā!
Kaut gan vecais Siksnāns vai ik dienas makšķerēja un ar zivīm pat pelnījās, viņš tomēr upi neizkāsa. Vēžus pārdot viņam nebija pat prātā nācis. Tāpēc upe bija pilna mazu vēzīšu. Tāpēc atvaru virsi sijājās aiz sīkām zivtiņām un bariem tās nāca pie velētuves. Upe viņa laikā kļuva bagātāka. Pietika visiem upmaliešiem, ko kārumu nodzīt.
* * *
Bet tad, kur gadījies, kur ne, uz izsoli bij ieradies viens krievs un nosolījis visu upi par tādu maksu, ko neviens negribējis maksāt. Visi domāja, ka ruskis jucis; bet tas gan bija zinājis, ko dara.
Pāris gados upe bija tukša.
Rudeņos, kad ūdenszāles bija nopuvušas, tāpat pavasaros, tiklīdz pali atkrita, viņš ar lielu tīklu, trim ruskiem palīdzot, izzvejoja visu platību, caur no Susējiņas līdz pat sudmalām. Vasarā viņi stingri upi apsargāja, braukādami ar vērsteni laivu. Krasti viņiem nebij vajadzīgi. Par saimniekiem viņi nelikās ne zinis. Stiepa līkumos tinas, lika līdakām palaideņus. Kura zivtēle nebij iegājusi tīklā, tā iepinās metenī. Ja vēl kāda palika, tā ierija divžuburu āķi un tika izcelta.
Krieviem bija daudzi mazi venterīši. Tajos viņi iesēja pāršķērstas raudas un iegremdēja upē, kur vien gribēja. Auklās iesieti sprunguli rādīja, kur venteri ielikti. Ik rīta un ik vakara tos pārcilāja. Arvien tie bija pilni vēžu, ka čumēja.
Ruskiem bija savi divi zirgi un smagi rati platiem virsiem. Tos viņi sauca par raspuskām. Zemos klūgu kurvjos viņi lika kārtu vēžu, kārtu nātru. Kurvjus ratos krāva citu uz cita. Sakrāva gandrīz kā siena vezumus un aizrāva uz Rīgu. Pēc dienām trim braucēji bij atpakaļ ar naudu. Bet pa tam jau bija saķerta jauna krava.
Vēžu kļuva ar katru dienu mazāk. Un, kad ruskiem vairs neatmaksājās tos ķert, viņi nozuda, kā bija gadījušies. Ļaudis nosūkstījās vien:
«Vai mēs to nevarējām tikpat labi? Ko viens vien vezums neienesa! Un viņi aizveda vismaz divdesmit vezumus vasarā.»
SALMU CEPURES
Berģos gāja ganos Upmaļu Janks, jau pavisam liels puisis, kam nākamā pavasari vajadzēja iet iesvētīšanas mācībā un līdz ar to uzsākt kalpa gaitas. Vasaras sākumā mēs varējām sastapties reti, jo ganības mums sagāja kopā tikai viņā pašā galā, aiz Priežu kalna. Kad es sūdzējos par savu grūto ganīšanu, viņš tikai pasmējās un teica, ka ganīt vajagot ne ar kājām, bet ar galvu. Un, kad es nesapratu, viņš paskaidroja:
«Es skatos, ka tu pūlies lopus turēt pēc sava prāta. Bet vajag viņiem atļaut pilnu vaļu un nelaist tikai blēņās. Tu skrien priekšā, dzen, griez atpakaļ un skrien atkal priekšā, kad lopi iet, kur esi tos dzinis. Bet stāvi tikai malā un nelaid labībā vai svešā daļā! Un, kad viņi iet, ej tikai līdz un nemaz neizrādi, ka tev ar viņiem kāda daļa. Govis turas kopā, aitas turas pie govīm, — kas par to, ja kādreiz paliek tālāk iepakaļ.. .»
Patiesi! Es sāku tā ganīt, un man atkrita puse skriešanas. Dažreiz govis, izdzītas okiīcas galā, nemaz neapmetās, bet gāja vien tālāk, līdz atdūrās pie lielā grāvja, kas šķīra ganības no pļavām. Tālāk nu vairs nevarēja. Es aizgāju priekšā, un lopi apmetās ēst. Dažreiz atkal te vien ap ganu ceļa galu griezās, un es nepūlējos tālāk dabūt. Tāpat bij ar gulēšanu. Velta bija visa celšana un dzenāšana. Govis gremoja un gabaliņu pagāja, bet tūlīt atkal apstājās, gulās un gremoja. Arī te Janks mani pamācīja: