«Vismaz stundu tu ļauj lopiem atpūsties un sagremot ar rasu vākto zaļi, citādi var pārplīst kuņģis.» Pēdējo viņš gan pielika smiedamies.
Kad es teicu, ka saimniece man pieteikusi par visām lietām lopus neguldināt, viņš tikai zīmīgi nometa ar roku:
«Viņa ir negudra! Cik tagad tās nakts — jau cilvēkam vakariņās strēbtā putra kļunkst vēl pa vēderu, kad rītā ceļas, — kā lops lai sagremo to nastu, ko dienā saplūcis?»
Es viņam piekritu, bet ko tas līdzēja? Saimniece šad un tad kā nejauši bij iznirusi manā priekšā un taisni tad, kad govis bija sagulušas un es pats omulīgi, uz elkoņa atspiedies, zvilnēju, lai, ja migtu, brūkot uztrūktos. Tad mūsu atzinumi par lopu atpūtu un gremošanu tika apgāzti ar visai bargiem vārdiem. Reiz man saimniece pat izrāva klūgu no paduses un, pavicinājusi acu priekšā, izdzenāja sagulušās govis.
Vasara gāja, un vasaras lielais darbs — siena pļaušana — bij sācies. Ļaudis brauca uz pļavām, un mums, ganiem, bija īsāks laiks, kaut notālēm redzot cilvēkus kustamies. Drīz sāka arī rudzi bālēt, un, kad tie bij nopļauti un sastatīti, Berģu Janks teica:
«Nu ir īstais laiks ievākt salmus.»
«Kā tā?» es nesapratu.
Jankam galvā bija veca, apmelnējusi salmenīca; viņš to noņēma, visādi izgrozīja un teica:
«Tā man paša pīta. Sen būtu derējusi jauna, bet nebija no kā pīt.»
«Esi gan tu meisters!» es, uz cepuri skatīdamies, sacīju.
«Kas nu par meisteri! Pini nopīt, kad tikai salmi, nav nekāda skunste. Sašūt gan tā pagrūtāk. Bet, kad iemanās,
arī tas nekas nav. — Vai zini, es tev iemācīšu vienu kā otru, ja tu man piegādāsi salmus. Jo man nav ganību tuvumā neviena rudzu lauka. Tev jāzina, ka nevienas citas labības salmi tik labi cepurēm neder kā rudzāji. Kviesāji ir par daudz trapani, un auzāji, kaut gan skaisti zeltaina paskata, ir par plāniem. Nūja, tad tu pats varēsi nopīt pīni, un es tev sašūšu. Tev būs pirmā numura cepure. Ko tu šitā, ar to naģeni. Ne tev no saules kāda pakrēšļa, ne patvēruma no lietus. Bet ar salmenīcu nekad aiz kakla netecēs. Un kur tad karstā laikā viegla un vēsa! Kā spalviņa. Paraug!
Viņš man uzlika salmenīcu galvā. Es tās nemaz nejutu.
Patiešām tāda salmu cepure bij vērtīga lieta, un es uz vietas apņēmos pie tādas tikt. Man taču bija pasniedzams Pormaju rudzu lauks, Vilpatānu, pat Berģu. Es dabūju zināt visus priekšnoteikumus un jau otrā dienā pasniedzu Jankam prāvu kūlīti salmu.
Salmiem vajadzēja būt grieztiem, skaitot no vārpas, starp pirmo un otro pāraugu, jo tas ir visgarākais posms, visvienmukākais un lokanākais.
Upmalu Janks nu ņēma septiņus salmiņus, sasēja vienā galā ar smilgu, un, kad drusku salmus bija palocījis tā un citādi, tad jau parādījās plakana pīnīte īkša platumā.
«Nav jau nekas vairāk kā pīšana uz trīs,» viņš rādīdams skaidroja, «tikai tas, ka te tev aizvienam malējais salms jāpārliec otrajam pāri un tad jāatstāj trešajam un ceturtajam apakšā un jāņem tāpat atkal no otras malas. Tā arvien tev ir vienā pusē trīs, otrā četri. Skaties: vienā četri, otrā trīs.»
Tā, man rādot un stāstot, pīne jau bija labi pastiepusies.
«Tev jau iet kā ar mašini!» es iesaucos un teicu: «Do tagad man!»
Janks savu pinumu tomēr paturēja un man sasēja jaunus septiņus salmus. Iesācis viņš padeva darbu man. Es pieliku visu uzmanību, un, kaut gan ļoti lēnām, tomēr gāja. Zināms, pīne nebija tik gluda kā meisteram, bet es cerēju, ka drīz ies pavisam labi un ka es jau šovasar tikšu pie salmenīcas, ko taisni sāku iekārot.
Un tiku ar.
Tādai cepurei vajadzēja neticami daudz pīnes. Parasti ņēma desmit klēpjus, bet, ja gribēja platākas malas, kas aizsargāja arī plecus no lietus, bija, tā sakot, pa pusei lietussargs, tad izgāja pilni divpadsmit klēpji, pat piecpadsmit. Bet klēpis bija — kad izstiepi rokas kā putns spārnus. Oi-oi! Desmit tādus nopīt!
Es ne bez bailēm pirmo reizi spiedos pie Vilpatānu stata un drebošiem pirkstiem, sirdij dauzoties, griezu attiecīgos salmu posmus, vārpas turpat kūlī bāzdams atpakaļ. Nekāds zaudējums jau Vilpatānam tur necēlās, bet, ja saimnieks mani pie tāda darba būtu ķēris, tad droši vien dibens būtu dabūjis maksāt. Es jau toreiz vēl nezināju, ka Vilpatāns bij lēnīgs cilvēks.
Man tomēr laimējās. Jo kas gan labību uz lauka sargāja. Es sagriezu tur pie Berģu statiem un no pašu māju rudziem, kad tie bij ievesti šķūnī, vairākus kūlīšus. Dažus es atdevu Berģu Jankam, bet citus pakāru klētī pie sijas, lai kalst. Pie lietošanas tad varēja izmērcēt un strādāt kā ar tikko grieztiem.
Tā nu mums salmu bija papilnam. Jankam pīšana gāja ātri; bet arī es drīz iemanījos. Kad cieti satīta ripa aizņēma visu kulītes platumu, tad cepurei vajadzēja pietikt, tā Janka domāja. Un gandrīz tā tas arī bija.
Kamēr es ar pīšanu vēl ņēmos, Jankam jau sen bij jaunā cepure galvā. Jau viņš šuva otru, kad es ar gatavu, samērcētu un viegli izplātu lentu, ar adatu un diegu spolīti, ko biju izkaulējis no mātes, piestāju, lai šuj.
Tas nu nebija vis nieka darbs, sevišķi, ja to gribēji iemācīties. Pavisam traks gabals bija pats sākums, kad ap puscollu plato un collu garo pīnes noliekumu vajadzēja sākt ripeniski šūt nebeidzamos lokos tā, ka lai ripa nesaietu tūtiņā. Vajadzēja pinumu galeniski sastumt tik cieši kopā, cik vien iespējams. Janks to darīja stenēdams. Kad nu ārējā mala, vaļā palaista, izplētās, tā stāvēja uz kants. Un tā tas tika turēts un ieturēts, kamēr ripa kļuva tik liela, ka šķita esam galvas apmērā. Tad pīne netika vairs dzīta kopā, bet, vienādi valdot, veidojās stāvas sienas, tā ka pēc kārtām desmit, kad nolika knūpu, cepure jau bij kā cibiņa un, augšpēdu pavērsta, izskatījās kā no saknēm pīta vācelīte. Nu bija laiks dzīt atkal pīni kopā, kaut gan ne tik stipri kā sākumā, jo vajadzēja nākt malām.