To nu gan es mēģināšu rītu pat, es apņēmos. Rītā mēģināju un drīz peldēju augšpēdu tā, ka nebaidījos pat dobītei pāri laisties.
To mēs saucām par apkisku rnaušanu, un drīz vien visa mūsu komanda bij īsti meisteri Apka mākslā.
Pats par sevi protams, ka, iemācījies peldēt augšpēdu, es viegli iemācījos arī kņupu,pat uz sāna, un nu man peldēšana darija lielu prieku. Kad māte kādreiz brīdināja, sacīdama, ka tāda drusku maut mācēšana zēnus tikai pavedinot uz pārgalvībām, es atteicu:
«Kas nu tīšām gala meklēt ies atorā vai kad ūdens liels Bet, ja man dzīvojot gadās kur iekrist vai es tieku iegrūsts, es vis negrimšu kā akmens dibenā, es izķepurošos.
* * *
Dažreiz, apnikuši savu mūžīgo dobīti, mēs sarunājām aiziet izmūdāties kur citur. Mēs sasaucāmies ar Pulpju zēniem un ar zīmēm par lielu gabalu sazinājāmies, ka iesim augšup. Tad mēs laidāmies gar zirgu dārza kārtīm uz Berģīšu pirti, uz lielo straumi, jo tur vajadzēja tikai gulēt, ieķerties zālēs, lai ūdens nenes uz leju, un ļaut sevi apskalot.
Pulpju zēni skrēja pa savu pusi, pa krasta ceļu, kas veda tieši uz Berģīšiem. Bet pret mūsu pirti viņi nogriezās un joza pa līci, kas ziedēja kā puķu dārzs, līdz tika mums iepretim. Tad mēs sasvilpām Berģīšu Miku.
Miks drīz vien bija klāt, raudams pie rokas Janku. Janks negribēja nākt upes tuvumā, bet nebij gribējis arī mājās palikt. Viņam bija pieteikts neiet upei ne tuvu, un viņš klausīja.
«Upē ir ūdens,» māte bija teikusi un biedējusi. «Upe velk cilvēku iekšā. Kad tu iesi pie upes, tu iekritīsi un noslīksi. Un, kad tu noslīksi, tu būsi beigts un nomiris. Un nomirušus cilvēkus ved uz kapiem un ielaiž dziļā dziļā dobē un apber ar smilktīm.»
Redzēdams mūs plikus, arī muļķītis novilka kreklu un nomauca bikšeles; bet, kad brālis gribēja viņu ievilkt upē, rāpās kā vēzis atpakaļ un kliedza:
«Noslīks! Beigts! Vedīs kapiem!»
Brītiņu papriecājušies straumē, mēs nolaidāmies lejāk, kur līkumā bij dziļāks un pat pavisam dziļš. Un te nu mēs varējām parādīt, ko kurš prot un var. Mēs nirani, nāsis un ausis ar pirkstiem aizspieduši, gan vaļējām, gail aizmiegtām acīm. Mēs sacentāmies, kurš ilgāk izturēs zem ūdens. Mēs pievilkāmies ar gaisu un turējāmies, kamēr aptrūka spēka. Mēs arī māvām zem ūdens. Mēs mēģinājām, zem ūdeņa būdami, iejusties zivs stāvoklī. Platām acīm mēs skatījāmies uz leju un augšup. Tā bija spocīga pasaule. Viss tik plašs, lielos sadalījumos, kā svītrās, kā rūtīs. Zāles izskatījās kā zaļas bantes, akmeņi kā sarkanīgi mākoņi, debesis kā viens gaismas aploks. Laikam vajadzēja vispirms iemācīties skatīties, ja gribēji ūdenī ko skaidri saredzēt.
Mēs runājām par bērniem, par kuriem bija lasīts grāmatiņās, ka tie silto zemju jūrās peldot ap kuģiem un gaidot, lai kungi sviež ūdenī naudu, kuru šie tad no jūras dibena uzlasot.
Berģīšu Mikam, tāpat kā muļķajam brālim, bija aizliegts upē vienam mūdāties, un, tā kā viņiem šogad atkal lopu gans bij skuķe, tad viņš gaidīt gaidīja mūsu nākšanas uz šo līkumu. Tad mēs ņēmāmies pa veselai stundai, lai iemācītu Miku peldēt. Viņš arī cītīgi mācījās, bet viņam bij pa_grūta galva un arī izveicības trūka.
Mēs sasējām prāvu stiebru kūli. Ja, uz tā viņš gulēja kā eņģelis, tikai bez spārniem, un smaidīdams krujās uz priekšu, it kā tā jau būtu peldēšana. Bet, tiklīdz kūlis izšļuka no pakrūtes, galva slējās gaisā un viņš nogāja dibenā.
Mēs teicām, ka nevajag baidīties un galvu pārāk sargāt no ūdens un plecus jau pagalam ne. Tā jau tikai no laivas izlēcis suns ar priekšķepām sit ūdeni un, kaklu izstiepis, steidzas tikt malā. Tad Miks palika dusmīgs un, gandrīz raudādams, teica:
«Lieciet man svētu mieru, gan es pats iemācīšos.»
«Tu ātrāk paliksi vecs, nekā iemācīsies maut,» Pulpju zēnu mazais brālis sacīja un, ar plaukstu uzšāvis Mikam pa dibenu, ielaidās apkiski dziļumā.
Miks tomēr iemācījās peldēt, kaut gan ne pareizi. Jau labi uz vasaras beigām, kad līči jau bij nopļauti un noganīti un mēs mūdājāmies varbūt pēdējo reizi Berģīšu straumes galā, Miks priecīgs pa lielu gabalu sauca:
«Jau es maunu!»
Mēs neticējām.
«Ja, ja! Mans tēvs pats nemaz nemāk maut, bet mani iemācīja. Ka deva pa galvu, uzreiz es māvu! Bet jūs tikai — šitā ne un tā ne, un beidzot tu nevari izprast, kā.»
«Nu tad rādi, ko tu vari!»
Miks nelika divreiz sacīt. Viņš slaidi izstiepa rokas uz priekšu, piepūta vaigus un laidās pa straumei. Patiešām viņš negrima. Jo galvu un plecus va'rs nebaidījās gremdēt ūdenī. Gremdēja pat pārāk dziļi un krujās ar rokām un kājām tik pārliecīgi ātri, ka drīz piekusa. Ne pieci soļi nepapeldējis, viņš uzslējās kājās un lepni noprasīja:
«Nu?»
«Tas vēl nekas nav, bračkiņ,» mūsu Jurks nicīgi teica. «Kad tevi noliktu mūsu dobītes viducī, tu noietu griezdamies dibenā. Man liekas, tu ar rokām snēdzi dibenu.»
«Nemaz! Tad skaties, ja netici.»
Miks pabrida, kur dziļāks, un peldēja. Patiešām peldēja pa ūdens virsu. Bet nu tikai mēs ievērojam, ka viņš bija kritis no vienas galējības otrā. Viņš peldēja tā, ka ūdens stāvēja nevis līdz zodam vai kauču līdz mutei, bet jau pāri degunam.
«Cilvēka bērns!» Pulpju Petris, vecākais un lielākais no mums visiem, iesaucās. «Tu jau iegrimsti līdz acīm! Kā tu vari ievilkt dvašu?»
«Dvašu? Es pieņemu pilnas plaušas ar gaisu un tad laižos. Tas man palīdz vieglāk turēties uz ūdens.»