Šņeideram pie viņa stūrainuma piemita kaut kas pievilcīgs, ar visu to, ka viņš bij diezgan ass, neaptēsts, mazrunīgs. Jeb vai saimniekam būtu tikai apnikusi Vainaucka
pļāpība un lielīšanās gan pie darba, gan stāstot par nesenējām kara gaitām, no kurām saimnieks droši vien vairāk zināja pēc avīzēm, nekā zaldāts bija redzējis, karu karodams. Pērn Ķieģelmani dažu labu reizi Vainauckis bij padarījis smieklīgu. Šogad Šņeiders Vainaucka neaiztika ne ar vārdu. Tikai to gan, ka šad un tad uz viņu caur pieri paskatījās un sevī nosmīnēja. Jo, lūk, viņš bija priekšpuisis un Vainauckam vajadzēja aprauties; jo darbos viņš netika spēcīgajam jauneklim līdz. Šo un to Vainauckis mēģināja pasākt uz savu roku, tāpat kā pērn, bet šņeiders teica, — saimnieks vēlēja tā un tā, — un tā tam vajadzēja notikt.
Tas vien vēl nebūtu tas ļaunākais, bet mazpamazām saimnieks Vainaucku pagalam ienīda. Savā kaktā citkārtējais saimnieka mīlulis zobus vien grieza, sievai žēlodamies. Un saimnieces māte nenocietās viņam neatgādinājusi:
«Nu tu redzi savu velnu. A ko tu vēl nesen teici? Vai tie nav tavi vārdi? — Lai dievs tādus saimniekus uz akmeņa audzē! — Kam tu tagad iestāstīsi, ka saimnieks tik slikts? Kas tev ticēs? Tu tikai iznerrosi pats sevi.»
Tā arī bij. Katram, kas dzirdēja Vainaucku kurnam, nāca tūlīt prātā, kā viņš pats pērn bij izturējies pret otru kalpu, un katrs sevī nodomāja: tā tev, bračiņ, vajadzēja! Arī es nedomāju citādāk.
Reiz pat notika pavisam liela saķeršanās Vainauckam ar saimnieku, bet tas bij pašā rudenī, un to es pastāstīšu citā stāstā. Tad man šermuļi skrēja viļņiem vien pa visiem kauliem. Bet arī tas, ko šoreiz stāstīšu, nebija nieks.
Man bija taisni mājdiena, un mēs ar Jurku strādājām dārzā. Saimnieks pārbrauca, nezinu, no kurienes; bet katrā ziņā bija ticies ar krodzinieku un, kaut gan zirgs viņu pārveda mājās ap launaga laiku, bij tik pilnā, ka nejēdza grožus noturēt. Zirgs apstājās pie vāgūža
durvīm, un tur nu saimnieks sēdēja ratos, skatīdamies sarkanām acīm uz savām kājām. Mēs ar Jurku piegājām un nojūdzām zirgu. Jurks to aizveda, es pievācu sakas, loku, sedulku.
Saimnieks vēl joprojām brauca. Pīpe viņam bija zobos, kaut gan galviņa, izgriezusies no švandozes, karājās aukliņā. Beidzot braucējs pacēla galvu un redzēja, ka priekšā nav zirga.
«Tagad tikai manīsimies projām,» Jurks pienācis mani mudināja, un mēs pazudām aiz klēts pakša.
Saimnieks vaidēja, sauca Šņeideri, saimnieci, Jurku.
«Lai viņš žārgojas viens no ratiem laukā. Kas šo var noturēt, kad šķiebjas virsū?» Jurks sevi mierināja.
«Jurka! Sieva! Vai tad visi nomiruši?!» saimnieks tagad kliedza.
Sņeiders meta sakņu dārzā vagas un bija saimnieka saucienu izdzirdis. Viņš atnāca un izcēla piedzērušo no ratiem kā bērnu, nostatīja uz kājām, uzmauca galvā cepuri, kas negribēja joprojām turēties uz sajukušajiem matiem. Tad saimnieks gribēja zināt, kur Vainauckis.
«Vainauckis rijas laukā ecē,» Sņeiders atteica.
«Tad tu ej un saki, lai uz vietas jūdz nost.»
«Par ko? Vakars vēl tālu.»
«Nav tava darīšana!»
«Viņš neklausīs.»
«Viņam jāklausa. Es negribu, ka tāds utubunga bendē manus lopus.»
Sņeiders, laimīgs, ka nav ar saimnieku ilgāk jāņemas, atstāja viņu pieslietu pie ratu spārna un aizsteidzās uz lauku.
Mēs šad un tad pabāzām degunus gar paksi un vērojām. Saimnieks tagad gribēja uzpīpēt, bet tas nebija tik viegli pīpes izjukšanas dēj. Lai to savestu kārtībā, būtu vajadzējis abu roku, bet, tiklīdz pie ratiem neturējās, ļen
ganais stāvs šķiebās, rokas ķērās pie ratu malas, pīpe nokrita smiltīs, un nekas cits neatlikās kā raudzīties uz zemi, kur tā gulēja neaizsniedzamā dziļumā. Saimnieks kliedza atkal, lamājās, solījās visus nosist. Viņš sauca visādus vārdus. Neviens nenāca.
Visiem bija bail, ka tiešām nedabū pa galvu. Beidzot pārradās Sņeiders. Vispirms viņš palīdzēja saimniekam tikt pie pīpes. Bet nu saimnieks pīpēt vairs negribēja. Par abiem viņi pīpi iedabūja tās īstajā vietā, svārku krūšu kabatā. Tad saimnieks prasīja pavisam stīvu mēli:
«Kur tu biji, ka nenāci, kad es tevi saucu?»
«Tu tak mani sūtīji Vainauckam pateikt —»
«Tad es jau zinu!» saimnieks atjēdzās. «Viņš nojūdza?»
«Viņš teica, — kad saule laidīšoties, ne ātrāk.»
«Vai tas nav nolokāms tārps?!»
Tai brīdī gadījās manai mātei iet gar sētiņu.
«Ieviņ meit!» saimnieks sauca.
Man bija tīri jāsmejas, kad saimnieks manu māti sauca par meitu, kur viņa varbūt bija vecāka par viņu.
«Skrien, Ieviņ, uz lauku un sak Vainauckam, lai tūlīt nāk ar abiem zirgiem uz mājām. Es tak neļaušu savus lopus mocīt tādam teļa taukumam!»
Mana māte paraustīja plecus, tomēr aizgāja. Aizgāja un drīz atgriezās ar abiem zirgiem, kurus Sņeiders paņēma un aizveda uz līci.
Māte bija pratusi ar Vainaucku sarunāt. Viņš uz vietas bija jūdzis nost, pasviedis viņai pavadas un pats aizgājis uz Berģu pusi.
«Kur viņš ir, tas tītara kakls, — lai nāk priekšā!»
«Viņš aizgāja pastaigāt,» māte atsacīja.
To dzirdot, saimnieks dabūja kājās un visā stāvā tādas atsperes, ka aizdelverēja, gan līkum līkumiem, uz lauku.
* * *
Saule rietēja, bet saimnieks ar Vainaucku vēl nenāca mājā. Vainauckiene, lopus sadzinusi un zināt dabūjusi, ka saimnieks un viņas vīrs pazuduši, saimniecei teica:
«Kad tikai nebūtu sākuši kauties! Manējais jau ir diezgan liels karsta putra.» Un saimniece atbildēja:
«Manējais nav labāks. Laime tikai, ka viņš jau gāzās pats no savas dvašas. Ātrāk būs kur aplūzis.» Viņa izsūtīja Sņeideri, lai ejot un paskatoties. Nebija tālu jāmeklē. Tepat uz ežmaja viņš bija kā kritis, tā gulējis. Uzmodināts nebij runājis neviena vārda. Bija nācis lēnītēm uz mājām, rokas uz muguras salicis, kā kad būtu svētdiena un viņš nāktu no lauku apskatīšanas, saģērbies goda drēbēs.