BALDĪNI: Tiešām? Un ko vēl?
ŠENJĒ: Droši vien apelsīnziedu esenci. Vēl laikam rozmarīna tinktūru. Bet to es nevaru droši apgalvot.
BALDĪNI: Tas man arī ir pilnīgi vienalga.
ŠENJĒ: Protams.
BALDĪNI: Man ir pie vienas vietas, no kā tas šarlatāns laista savas smaržas. Es jau nu neļaušos no tām iedvesmoties!
ŠENJĒ: Jums taisnība, kungs.
BALDĪNI: Kā jūs labi zināt, es no citiem neietekmējos. Kā jūs labi zināt, es radu pats savas smaržas.
ŠENJĒ: Es zinu, kungs.
BALDĪNI: Es radu tās pats!
ŠENJĒ: Es zinu.
BALDĪNI: Un es esmu nodomājis radīt grāfam Veramonam ko tādu, kas izraisīs patiesu pārsteigumu.
ŠENJĒ: Es esmu par to pārliecināts, Baldīni kungs.
BALDĪNI: Ņemiet veikalu savā pārziņā. Man vajadzīgs miers. Lieciet mani pilnīgā mierā, Šenjē…
Pateicis šos vārdus, viņš šļūca prom, vairs ne kā statuja, bet kā vecis, salīcis, it kā tikko būtu nopērts, viņš lēnām kāpa uz otro stāvu, kur atradās darbistaba.
Šenjē ieņēma vietu aiz letes, viņš nostājās tieši tā, kā bija stāvējis saimnieks, un stīvu skatu vērās uz ieejas durvīm. Viņam bija skaidrs, kas notiks tuvāko stundu laikā: veikalā nenotiks nekas, Baldīni darbistabā norisināsies jau par ieražu kļuvusī katastrofa. Baldīni novilks savus zilos, ar Frangipani ūdeni salaistītos svārkus, apsēdīsies pie rakstāmgalda un gaidīs iedvesmu. Iedvesma nenāks. Viņš dosies pie skapja ar simtiem mēģeņu un uz labu laimi kaut ko sajauks. Maisījums neizdosies, viņš lādēsies, atvērs logu un iemetīs mēģeni upē. Tad mēģinās ko citu, arī tas neizdosies, un Baldīni apdullinoši smirdošajā istabā sāks kliegt un spārdīties, līdz viņu sāks raut krampji. Ap septiņiem vakarā viņš noklunkurēs pa kāpnēm un drebēdams un raudādams teiks Šenjē: „Man vairs nav deguna, es nespēju radīt jaunu smaržu, es nevarēšu pārdot ādu grāfam Veramonam, es esmu pazudis, es esmu galīgi beigts, es gribu mirt, palīdziet man nomirt, Šenjē! Šenjē piedāvās aizsūtīt kādu pie Pelisjē un nopirkt pudeli „Amors un Psīhe" un ar to apslacīt ādu. Baldīni piekritīs ar noteikumu, ka neviens neuzzinās par šo kaunu, Šenjē zvērēs, un tad viņi naktī slepus iesmaržos grāfam Veramonam domāto ādu. Tā tas būs un ne citādi, un Šenjē vēlējās, lai šis teātris pēc iespējas ātrāk beigtos. Baldīni vairs nebija liels parfimērs. Jā, jaunībā, pirms kādiem trīsdesmit, četrdesmit gadiem viņš bija radījis „Dienvidu rozi" un „Baldīni galanto buķeti", divas patiesi labas smaržas. Tām viņam bija jāpateicas par savu labklājību. Bet tagad viņš bija vecs un noguris, nepazina ne laika modi, ne jauno cilvēku gaumi, un, ja viņam kādreiz arī izdevās sačabināt kādu smaržu, tad tā bija absolūti nemoderna un nepārdodama, pēc dažiem gadiem desmitkārt atšķaidītu to varēja pārdot kā piedevu strūklaku ūdenim. Žēl, Šenjē nodomāja, paskatīdamies spogulī, vai parūka nav sašķiebusies, žēl vecā Baldīni, žēl skaistā veikala, kuru viņš nolaidīs uz grunts, un žēl arī manis paša, jo, līdz Baldīni pilnīgi nolaidīs veikalu, es būšu par vecu, lai varētu to pārņemt…
Baldīni bija novilcis savus sasmaržotos svārkus, bet tas bija tikai ieradums, jo Frangipani ūdens viņu jau sen vairs netraucēja. Jau gadu desmitiem viņš nēsāja līdzi šo smaržu, pats to vairs nesaozdams. Viņš aizslēdza darbistabas durvis, lai baudītu mieru, bet pat nesēdās pie rakstāmgalda, lai gaidītu iedvesmu, jo daudz labāk par Šenjē zināja, ka tā nenāks, kā nekad nebija nākusi. Tas, ka viņš bija vecs un noguris, bija tiesa, viņš vairs nebija liels parfimērs un nekad nebija tāds bijis. „Dienvidu rozi" viņš bija mantojis no tēva un „Baldīni galantās buķetes" recepti bija nopircis no kāda ceļojoša Dženovas garšvielu tirgotāja. Visas pārējās viņa smaržas bija visiem zināmi maisījumi. Viņš nekad nebija neko atklājis. Viņš nebija atklājējs. Viņš bija rūpīgs uzglabātu smaržu izgatavotājs, viņš bija kā pavārs, kurš ar rutīnas un labu recepšu palīdzību uztur labu virtuvi, pats neizgudrodams nevienu ēdienu. Visu laboratorijas, eksperimentēšanas, iedvesmas un slepenības joku viņš uzturēja vienīgi tādēļ, ka tas piederēja pie parfimēra un cimdinieka tēla. Parfimērs taču bija pa pusei alķīmiķis, kas rada brīnumu, tā ļaudis vēlējās lai jau viņiem tiek! Tas, ka šī māksla bija tāds pats amats kā jebkurš cits, to zināja vienīgi Baldīni, un viņš lepojās ar to. Viņš nemaz negribēja būt atklājējs. Atklājumi pat likās viņam ļoti aizdomīgi, jo tie nozīmēja noteikumu pārkāpšanu. Viņš ir nedomāja mēģināt izgudrot grāfam Veramonam jaunu smaržu. Protams, viņš arī neliks Šenjē sagādāt Pelisjē „Amoru un Psīhi". Tā jau viņam bija. Tā stāvēja uz rakstāmgalda mazā stikla flakoniņā ar pieslīpētu korķīti. Viņš to bija nopircis jau pirms pāris dienām. Protams, ne jau pats. Viņš jau pats nevarēja doties pie Pelisjē un pirkt viņa smaržu! Bet caur starpnieku un tas savukārt caur citu starpnieku… Ievērojot piesardzību. Baldīni nemaz negribēja izmantot šo smaržu ādas iesmaržināšanai, niecīgā daudzuma tam arī būtu par maz. Viņam bija prātā kaut kas daudz sliktāks: viņš gribēja atdarināt šo smaržu.
Tas nemaz nebija aizliegts. Tas bija vienkārši ārkārtīgi nesmalki. Slepus atdarināt konkurenta smaržu un pārdot to ar citu nosaukumu bija briesmīgi nesmalki. Bet vēl nesmalkāk bija tas, ka kāds to varēja uzzināt, un tāpēc viņš neko nestāstīja Šenjē, jo Šenjē bija pļāpīgs.
Ak, cik tas bija nejauki, ka tāds taisns vīrs bija spiests iet tik glumus ceļus! Tas bija briesmīgi, ka viņa vislielākais dārgums paša gods bija jāaptraipa šādā veidā! Bet vai bija kāda cita izeja? Grāfs Veramons bija pircējs, kuru viņš nedrīkstēja zaudēt nekādā gadījumā. Viņam jau tā gandrīz nebija palicis pircēju. Viņam tagad atkal bija jādzenas pēc kundēm kā divdesmitajos gados, karjeras sākumā, kad viņš ar pārnēsājamo leti staigāja pa ielām. Tagad viņš, lielākās Parīzes smaržu tirgotavas īpašnieks, varēja uzlabot savu finansiālo stāvokli vienīgi, ar koferīti rokā staigājot pa mājām. Tas viņam galīgi nepatika, jo viņam jau bija krietni pāri sešdesmit un riebās gaidīt aukstās priekšistabās, lai iesmērētu kādam vecam marķīzam tūkstošziedu ūdeni vai kādu pretmigrēnas ziedi. Bez tam šajās priekšistabās bija drausmīga konkurence. Tur bija gan bezkauņa Bruē no Rue Dauphine, kurš apgalvoja, ka viņam ir lielākā pomāžu izvēle Eiropā, vai Kalto no Rue Mauconseil, kurš bija kļuvis par grāfienes Artuā galma apgādnieku, vai ari tas pilnīgi neaprēķināmais Antuāns Pelisjē no Rue Saint-Andre-des-Arts, kurš ik sezonu spīdēja ar kādu jaunu smaržu, pēc kuras visi bija kā traki.