Un tagad pie darba, Baldīni! Saspicē degunu un neļaujies sentimentam! Smarža dalāma pēc likumiem! Līdz vakaram tev jāatrod tās formula!
Viņš devās atpakaļ pie rakstāmgalda, paņēma papīru, tinti un svaigu kabatas lakatiņu, novietoja to visu kā nākas un sāka analītisku darbu. Tas izskatījās tā: smaržu piesūcinātu lakatiņu viņš veikli piebāza sev pie deguna un mēģināja no smaržas mākoņa izķert kādu sastāvdaļu. Lai norobežotos no maisījuma pārējām sastāvdaļām, viņš turēja lakatiņu izstieptā rokā, vienlaikus mēģinot pierakstīt atrasto sastāvdaļu nosaukumus, pēc tam viegli noplivinot lakatiņu sev gar degunu, lai mēģinātu nākamo elementu un tā joprojām…
Baldīni strādāja divas stundas bez pārtraukuma. Viņa kustības kļuva arvien drudžainākas, arvien skaļāk pret papīru čirkstēja viņa spalva, arvien lielākas kļuva smaržas dozas, kas tika lietas uz lakatiņa un turētas zem deguna.
Baldīni vairs gandrīz neko nevarēja saost, jo bija tā apdullis no ēteriskajām substancēm, ka vairs nevarēja atpazīt to, kas, viņaprāt, bija konstatēts analīzes sākumposmā. Viņš saprata, ka nav jēgas turpināt. Viņš nekad nenoskaidros šīs modernās smaržas sastāvu, ne šodien un arī rīt ne, pat tad, ja viņa deguns ar dievpalīgu atgūtu ožas spēju. Viņš nekad nebija mācījies šo analītisko ošanu. Viņam bija pretīga tāda nodarbošanās mēģināt sašķelt smaržu, kura veidoja vairāk vai mazāk pilnīgu veselumu. Tas viņu neinteresēja. Baldīni to negribēja.
Bet viņš mehāniski kustināja roku, lai kārtējo reizi ar klīrīgu kustību piesūcinātu lakatiņu, spēji pakratītu to un tad tuvinātu sejai, pēc tam ievilka ar smaržu pārsātināto gaisu un pēc likumiem izpūta to atkal laukā. Bet tad paša deguns atbrīvoja Baldīni no tālākas mocības, pēc alerģiskas sūrstēšanas tas ņēma un vienkārši aizkrita. Tagad Baldīni vispār neko nevarēja saost, viņš tik tikko varēja paelpot. Deguns bija kā smagu iesnu aizlodēts, un Baldīni acīs sariesās asaras. Paldies Dievam! Tagad viņš mierīgu sirdsapziņu varēja darbu beigt. Viņš bija izpildījis savu pienākumu, visiem spēkiem, ievērojot visus priekšrakstus, centies, bet, kā jau tas bieži notika, viņam nekas nebija izdevies. Ultra posse nemo obligatur.[2] miers. rīt no rīta viņš aizsūtīs kādu pie Pelisjē pēc lielas „Amora un Psīhes" pudeles, lai iesmaržinātu grāfam Veramonam domāto ādu. Pēc tam viņš paņems savu koferīti un ar savām vecmodīgajām ziepēm, pomādēm un maisiņiem dosies uz vecu hercogieņu saloniem. Un kādu dienu, kad nomirs pēdējā no vecajām hercogienēm, viņš būs zaudējis savu pēdējo pircēju. Arī viņš pats tad būs vecs vecis un viņam būs jāpārdod sava māja, Pelisjē vai kādam citam no tiem plaukstošajiem tirgoņiem, droši vien viņš par māju dabūs pāris tūkstošus livru. Tad viņš sakravās divus koferus un kopā ar savu veco sievu, ja tā vēl būs pie dzīvības, dosies uz Itāliju. Ja izdosies pārdzīvot šo ceļojumu, viņš nopirks mazu, lētu mājiņu Mesīnas tuvumā. Tur viņš, kādreiz dižākais Parīzes parfimērs Džuzepe Baldīni, mirs visdziļākajā nabadzībā. Lai nu tā būtu.
Viņš aizkorķēja flakonu, nolika pie malas spalvu un pēdējo reizi pārbrauca ar kabatas lakatiņu pār pieri. Viņš juta tikai alkohola vēsumu, vairāk neko. Bija saulrieta laiks.
Baldīni piecēlās. Viņš atvēra žalūzijas, un viņa stāvs vakara gaismā līdzinājās izdegušai, nodzisušai lāpai. Viņš redzēja tumšsārto debesu pamali aiz Luvras un maigāku gaismu virs pilsētas šīfera jumtiem. Zem viņa upe spīguļoja kā zelts, kuģi nebija redzami. Sacēlās vējš, un ūdenī kā zvīņas sāka krist sauleszaķīši, uzspīguļoja te šur, te tur, arvien tuvāk, it kā kāda milzu roka mestu ūdenī miljoniem luidoru monētu, un brīdi likās, ka upe mainījusi savu tecējumu, tā plūda Baldīni virzienā kā mirdzoša tīra zelta straume.
Baldīni acis bija miklas un skumjas. Kādu brīdi viņš vērās brīnišķajā ainavā. Tad pēkšņi atrāva vaļā logu un, plaši atvēris slēģus, izmeta Pelisjē smaržas flakonu. Viņš redzēja, kā tas iekrita ūdenī, uz mirkli saplēsdams mirguļojošo ūdens paklāju. Tad viņš aizvēra logu. Tajā pašā mirklī iestājās tumsa. Zeltā mirdzošais pilsētas attēls kļuva par pelnu pelēkiem siluetiem. Istabā bija krēsla. Baldīni, nemainot pozu, vēl arvien stāvēja pie loga. „Es rīt nesūtīšu pie Pelisjē," viņš sacīja, abām rokām ieķēries krēsla atzveltnē. „Es to nedarīšu. Es netaisīšu vaļā arī salonu. Es rīt došos pie notāra un pārdošu savu māju un veikalu. Lūk, ko es darīšu. Pietiks vienreiz!"
Viņa sejai bija spītīga, puiciska izteiksme, un reiz pa ilgiem laikiem viņš atkal jutās laimīgs. Jā, tas atkal bija vecais, jaunais Baldīni, drosmīgāks un apņēmīgāks nekā jelkad stāties pretī liktenim lai arī likteņa izaicināšana šajā gadījumā bija tikai atkāpšanās. Un kaut arī tā! Citas iespējas jau nemaz nebija. Nelabvēlīgais laiks darīja neiespējamu citu izvēli, Dievs sūta gan labus, gan sliktus laikus, bet Dievam netīk, ja sliktos laikos žēlojas, ir jāuzvedas vīrišķīgi. Dievs bija devis viņam zīmi. Sārti zeltainais pilsētas tēls bija brīdinājums: rīkojies, Baldīni, kamēr vēl nav par vēlu! Vēl tev ir māja un pilnas noliktavas, vēl tu par grimstošo veikalu vari dabūt labu naudu. Vēl tev ir dota iespēja izlemt. Labāk pavadīt pieticīgas vecumdienas Mesīnā nekā pompozi iet bojā Parīzē. Lai tie Bruē, Kalto un Pelisjē triumfē laimīgi. Džuzepe Baldīni atkāpjas. Taču viņš to dara no brīva prāta un nesaliekts!