„Tur," Baldīni sacīja, norādot uz lielu galdu pie loga, „noliec tās ādas tur!"
Grenuijs iznāca no Baldīni ēnas, nolika ādas uz galda un ātri atlēca atpakaļ, ieņemdams vietu starp Baldīni un durvīm. Baldīni vēl kādu mirkli palika stāvam. Viņš turēja sveci mazliet sāņus, lai vasks neuzpilētu uz galda, un ar pirkstu galiem pārbrauca pār ādas gludo pusi. Tad pagrieza virsējo ādu uz otru pusi un ar pirkstiem pārbrauca pār ādas samtaino, nelīdzeno un mīksto iekšpusi. Āda bija ļoti laba. Žāvējot tā gandrīz nemaz nesarausies, pareizi sarievota tā atkal kļūs elastīga, Baldīni tas uzreiz kļuva skaidrs, paturot ādu starp rādītājpirkstu un īkšķi; šāda āda var uzsūkt smaržu uz pieciem vai desmit gadiem, tā patiesi bija ļoti, ļoti laba āda vislabāk būtu no tās uzšūt cimdus ceļojumam uz Mesīnu: trīs pārus sev, trīs sievai.
Baldīni atvilka roku. Viņš mierīgi aplūkoja savu darbgaldu: viss bija sagatavots stikla vanniņa iesmaržošanai, stikla plate žāvēšanai, stampiņa un lāpstiņa, pindzele un rievotājs, un šķēres. Likās, ka šīs lietas vienkārši iemigušas tumsā, lai rīt atkal atdzīvotos. Varbūt ņemt galdu līdzi uz Mesīnu? Un dažus, vissvarīgākos instrumentus. Pie šī galda labi strādājās. Tas bija no ozolkoka, arī statnis bija no ozolkoka, galds bija krusteniski nostiprināts, tādēļ nekad negrīļojās, tam nekaitēja ne skābes, ne eļļas, to nevarēja iešvīkāt ar nazi tāda galda pārvadāšana maksātu veselu kapitālu! Pat ar kuģi! Tādēļ Baldīni šo galdu kopā ar visu citu rīt pārdos! Baldīni gan bija sentimentāls, tomēr ar stingru raksturu, tādēļ viņš īstenos savu lēmumu, lai cik grūti tas nebūtu; asarām acīs viņš atdos visu, jo zina, ka tā būs pareizi, Dievs bija devis viņam zīmi.
Baldīni pagriezās, lai dotos prom. Bet durvīs stāvēja tas mazais cilvēciņš, par kuru viņš jau gandrīz bija aizmirsis. „Ir labi," Baldīni sacīja, „pasaki meistaram, ka ādas ir labas. Es tuvākajās dienās ieiešu pie viņa un samaksāšu."
„Labi," Grenuijs atteica un palika stāvam, aizšķērsojot Baldīni izeju no darbnīcas. Baldīni apstājās, savā neziņā noturēdams zēna uzvedību par kautrību, nevis par bezkaunību.
„Kas par lietu?" Baldīni jautāja. „Vai es vēl kaut ko biju pasūtījis? Teic taču!"
Grenuijs salīcis paskatījās uz Baldīni ar tādu skatienu, kas bija šķietami bailīgs, bet īstenībā tas bija glūnošs sasprindzinājums.
„Es gribu pie jums strādāt, metr Baldīni. Es gribu strādāt jūsu veikalā."
Tas nebija lūgums, tā bija prasība. Tā netika izteikta, bet gan izgrūsta, izčukstēta līdzīgi šāvienam. Baldīni šo neiedomājamo pašapziņu iztulkoja kā zēnisku bezpalīdzību. Viņš draudzīgi iesmējās. „Tu taču, dēls, esi ģērmaņa māceklis. Man ir zellis, un mācekļa man nevajag."
„Jūs taču gribat iesmaržot šo ādu, vai ne," Grenuijs čukstēja, it kā nemaz nebūtu dzirdējis Baldīni atbildi, „jūs taču iesmaržosit to ādu, kuru es atnesu."
„Tā ir," Baldīni atteica.
„Ar Pelisjē „Amoru un Psīhi"," Grenuijs jautāja, vēl vairāk savilkdamies čokurā.
Tai mirklī Baldīni pārņēma vieglas izbailes. Viņš nedomāja, kā zeņķis to tik noteikti varēja zināt, viņu satrauca nīstās smaržas vārda piesaukšana, tās smaržas, kuras mīklu šodien nebija izdevies atminēt.
„Kā tu vari iedomāties kaut ko tik absurdu, lai es ņemtu svešu smaržu…"
„Jūs pēc tās smaržojat!" Grenuijs čukstēja. „Jums tā ir uz pieres, bet svārku labajā kabatā jums ir šīs smaržas piesūcināts lakatiņš. „Amors un Psīhe" nav laba smarža, tā ir slikta, jo tajā ir par daudz bergamotes un par daudz rozmarīna, bet par maz rožu eļļas."
„Aha," Baldīni atteica pilnīgi pārsteigts, ka saruna nonākusi līdz runām par ekstraktiem, „un kas vēl?"
„Apelsīnziedi, limete, neļķe, muskuss, jasmīns, spirts un vēl viena sastāvdaļa, kuras nosaukumu es nezinu, tā jums stāv tur, tajā pudelē!" Grenuijs ar pirkstu pabakstīja tumsā. Baldīni pacēla lukturi norādītajā virzienā un viņa skatiens sekoja zēna pirkstam, atduroties pret pudeli ar dzeltenpelēku balzamu.
„ Storakss?" viņš jautāja.
Grenuijs piekrītoši pamāja. „Jā. Tas ir tai pudelē. Storakss. Tad viņš sarāvās it kā krampjos un vismaz divpadsmit reizes nomurmināja vārdu storakss: Storaksstoraksstoraks…"
Baldīni turēja sveci pret storaksmurminošo cilvēciņu, domādams, vai tas ir apsēsts, vai avantūrists, bet varbūt ārkārtīgi apdāvināts. Jo nosaukto vielu kombinācija, iespējams, patiesi veidoja smaržu „Amors un Psīhe", tas izklausījās ļoti ticami, gandrīz acīmredzami. Rožu eļļa, neļķe un storakss bija tie elementi, kurus Baldīni bija tik izmisīgi meklējis visu pēcpusdienu tie veda pie citiem kompozīcijas elementiem, kurus Baldīni arī iedomājās tie bija segmenti, kas veidoja skaistu, apaļu kūku. Atlika vienīgi jautājums par proporcijām. Lai tās noskaidrotu, Baldīni būtu caurām dienām jāeksperimentē, tas bija nogurdinošs darbs, varbūt pat grūtāks nekā vienkārši identificēt parfīma sastāvdaļas, jo vajadzēja gan mērīt, gan svērt, atzīmēt rezultātus un ļoti uzmanīties, jo katrs sīkums, piemēram, pipetes iedrebēšanās rokā, kļūdaini saskaitīti pilieni varēja visu sabojāt. Un katrs neizdevies eksperiments maksāja bargu naudu. Katrs sabojāts maisījums bija vesels mazs kapitāls… Baldīni gribēja pārbaudīt zēnu, pajautājot viņam precīzu „Amora un Psīhes" formulu. Ja viņš zināja to uz gramu un pilienu, tad skaidrs, ka tas ir kāds avantūrists, kuram izdevies kaut kādā veidā iegaunerēt no Pelisjē formulu, lai tādējādi pielabinātos Baldīni. Ja viņš zinās aptuvenu formulu, tas nozīmē, ka zēns ir ožas ģēnijs tas modināja Baldīni profesionālu interesi. Baldīni, protams, negrasījās mainīt savu galīgo lēmumu par veikala pārdošanu! Viņš taču neinteresējās par Pelisjē smaržu kā tādu. Pat tad, ja zēns litriem sajauktu šo smaržu, Baldīni nenāktu ne prātā iesmaržināt ar to ādu priekš grāfa Veramona, bet…