Vai tad vispār būtu iespējams visu mūžu nostrādāt par parfimēru, visu mūžu darboties ap smaržu maisījumiem un stundas laikā zaudēt jebkādu profesionālu degsmi! Viņu nemaz neinteresēja šīs nolādētās smaržas formula un vēl mazāk šī neiedomājamā zeņķa talants, kuru apliecināja smaržas nolasīšana no viņa pieres. Viņš gribēja zināt, kas aiz tā visa slēpjas. Baldīni vienkārši bija ziņkārīgs.
„Liekas, ka tev ir smalks deguns, jaunekli," Baldīni sacīja, kad Grenuijs bija beidzis savu murmināšanu, un devās atpakaļ uz darbnīcu, lai uzmanīgi noliktu lukturi uz galda, „nav šaubu, ka tev ir smalks deguns, bet…"
„Man ir smalkākais deguns visā Parīzē, metr Baldīni," Grenuijs iespraucās pa vidu. „Es pazīstu visas smakas, kādas vien ir pasaulē, visas Parīzes smakas, dažai es nezinu vārdu, bet varu iemācīties visas tās smakas, kurām ir vārdi, to jau nav daudz, tikai kādi pāris tūkstoši, visām vārdus es iemācīšos, tā balzama vārdu es nemūžam neaizmirsīšu, to sauc storakss… "
„Apklusti," Baldīni iekliedzās, „nepārtrauc mani, kad es runāju. Tu esi pārlieku skaļš un uzbāzīgs. Neviens nezina tūkstoš smaku nosaukumus. Pat es nezinu tik daudz, labi, ja to mūsu profesijā ir daži simti, viss pārējais ir parasta smirdoņa!"
Grenuijs garā runas izvirduma laikā bija gandrīz iztaisnojies un vienā brīdī pat ar roku gaisā vilka loku, lai aprakstītu visu, visu, ko viņš zina, bet, kad Baldīni iebilda, atkal ievilkās sevī kā melns mazs bruņurupucis un nekustīgi glūnot iespiedās durvju stenderē.
„Es, protams, jau sen zinu," Baldīni turpināja, „ka „Amors un Psīhe" sastāv no storaksa, rožu eļļas un neļķes, kā arī bergamotes, rozmarīna ekstrakta utt. Lai to noskaidrotu, kā jau teikts, vajadzīgs smalks deguns, un, iespējams, ka Dievs tev tādu devis tāpat kā daudziem citiem cilvēkiem it īpaši tavā vecumā. Bet parfimēram," šai mirklī Baldīni pacēla rādītājpirkstu un izgāza krūtis, „parfimēram vajadzīgs daudz vairāk nekā vienkārši labs deguns. Parfimēram vajadzīgs vairākus gadu desmitus mācīts precīzi strādājošs darba orgāns, kas ļauj precīzi noskaidrot proporcijas viskomplicētākajās smaržās, kā arī radīt jaunus, līdz šim nepazīstamus smaržu maisījumus. Un tādu degunu," Baldīni ar pirkstiem uzsita pa savu degunu, „tādu degunu, jaunekli, iegūst ar pacietību un čaklumu. Vai varbūt tu vari nosaukt precīzu „Amora un Psīhes" formulu? Nu? Vai tu to vari?"
Grenuijs neatbildēja.
„Nu redzi," Baldīni balsī bija gan apmierinājums, gan vilšanās, „tu to nezini. Dabiski, ka nezini. Jo tu nemaz nevari zināt. Tu esi tāds gardēdis, kurš var konstatēt kārveli vai pētersīļus zupā. Tas, protams, nav maz. Bet tas nenozīmē, ka tu esi pavārs. Ikvienā mākslā iegaumē to labi vajadzīgs talants, bet daudz lielāka nozīme ir pieredzei, kuru gūst pieticīgā un čaklā darbā."
Baldīni sniedzās pēc luktura uz galda, un tad no durvīm atskanēja Grenuija nospiestā balss:
„Metr, es nezinu, kas ir formula, bet es zinu visu pārējo!"
„Formula ir jebkura parfīma alfa un omega," Baldīni stingri ieteicās, jo viņš gribēja reiz beigt šo sarunu. „Tas ir ingredientu proporciju aritmētisks pieraksts, kas ļauj radīt vēlamo, ne ar ko citu nesajaucamo parfīmu. Tas ir kā recepte, ja šis vārds tev ir labāk saprotams."
„Formula, formula," Grenuijs čukstēja, mazliet sasliedamies durvīs, „man nav vajadzīga formula. Recepte ir manā degunā. Gribat, lai es jums sajaucu šo parfīmu, metr?"
„Kā?" Baldīni iekliedzās, turēdams sveci pie Grenuija sejas. „Kā tu domā to darīt?"
Grenuijs pirmo reizi nepiekāpās. „Jums taču šai telpā ir visi ingredienti," Grenuijs sacīja, rādīdams tumsā. „Rožu eļļa tur! Apelsīnziedi! Neļķe! Rozmarīns!…"
„Protams, ka tie šeit ir!" Baldīni noburkšķēja. „Viss ir! Bet es taču tev, cietpauri, sacīju, ka ar to vien ir par maz, ja nav formulas!"
„Jasmīns ir! Spirts ir! Bergamote ir! Storakss ir!" Grenuijs turpināja un, nosaucot katru vārdu, norādīja kādu vietu tumsā, kurā labākā gadījumā varēja saskatīt plauktu ēnas.
„Tu redzi arī tumsā, vai ne?" Baldīni turpināja savu uzbrukumu, „tev ir ne tikai smalkākais deguns, bet arī asākais skats Parīzē, jā? Ja tev ir vēl tikpat labas ausis, tad paver tās, jo zini, ko es tev teikšu: tu esi maziņš avantūrists. Droši vien tu esi kaut ko izokšķerējis pie Pelisjē, vai ne? Un tu domā, ka tā varēsi apvest mani ap stūri?"
Grenuijs bija gandrīz iztaisnojies un pilnā augumā stāvēja durvīs, mazliet ieplestām kājām un pastieptām rokām. Viņš izskatījās pēc melnas lapsenes, kas ieķērusies durvju stenderē. „Dodiet man desmit minūtes," viņš diezgan raiti sacīja, „un es jums tūlīt, šeit pat izgatavošu parfīmu „Amors un Psīhe". Metr, dodiet man piecas minūtes!"
„Tu domā, ka es tev ļaušu šļankāties manā darbnīcā? Laistīt esences, kas ir vesela kapitāla vērtas?"
„Jā," Grenuijs atteica.
„Blēņas!" Baldīni iekliedzās, izgrūzdams visu gaisu, kas viņam bija plaušās. Tad viņš dziļi ieelpoja un vērīgi palūkojās lapseņveida Grenuijā, domādams: īstenībā jau viss vienalga, rīt tāpat ir beigas. Es, protams, labi zinu, ka viņš nespēj to, ko sola, jo, ja viņš spētu, tad būtu dižāks par pašu Frangipani. Bet kādēļ es nevarētu ļaut sev parādīt to, ko es zinu? Citādi var gadīties tā, ka kādu dienu Mesīnā mani pārņems traka doma, vecumā jau tādas lietas gadās, ka es esmu atraidījis olfaktorisku ģēniju no Dieva žēlastības, neesmu atzinis brīnumbērnu… Tas gan ir gandrīz izslēgts. No saprāta viedokļa raugoties, tas nav iespējams bet mēdz būt arī brīnumi. Ja nu, kad es Mesīnā gulēšu uz nāves gultas, mani pārņems doma: tai vakarā Parīzē tu biji aizvēris savas acis brīnumam…? Tas nebūtu pārāk patīkami. Lai jau viņš iznieko tos pāris pilienus rožu eļļas un muskusa tinktūras, es jau pats arī tos būtu izniekojis, mēģinādams atdarināt Pelisjē smaržu. Kas gan ir pāris pilieni, lai cik dārgi tie nebūtu, salīdzinājumā ar tīru sirdsapziņu un mierīgu dzīves novakari?