„Tā!" Baldīni māksloti stingri uzsāka, „tā! Es… kā tevi vispār sauc?"
„Grenuijs," Grenuijs sacīja. „Žans Batists Grenuijs."
„Aha," Baldīni atbildēja. „Tātad, Žan Batist Grenuij! Es esmu pieņēmis lēmumu! Došu tev iespēju pierādīt tavu apgalvojumu. Vienlaicīgi tev būs iespēja iepazīt kautrības tikumu, kurš tavā vecumā droši vien vēl nav sācis tā īsti veidoties taču šis tikums ir absolūti nepieciešams tavai izaugsmei, lai kļūtu par cunftes locekli, godavīru, pavalstnieku, cilvēku un labu kristieti. Es esmu gatavs dot tev šo mācību uz sava rēķina, jo zināmu iemeslu dēļ es esmu nolēmis šodien būt devīgs, un, kas zina, varbūt kādreiz man tas atmaksāsies. Bet nedomā, ka tu varēsi mani piekrāpt! Baldīni deguns ir vecs, bet pietiekoši ass, lai noteiktu vismazāko atšķirību starp tavu maisījumu un šo produktu," sakot šos vārdus, Baldīni izvilka no kabatas ar „Amoru un Psīhi" piesūcināto lakatiņu. „Nāc pie šī galda, tu, Parīzes labākais deguns! Nāc pie šī galda un parādi, uz ko tu esi spējīgs! Uzmanies un neko man te neapgāz un nenomet zemē! Neko neaiztiec! Vispirms iedegsim vairāk gaismas! Mums taču vajag vairāk gaismas šim mazajam eksperimentam, vai ne?"
Baldīni atnesa vēl divus lukturus, kas stāvēja uz dzelzs galda malas, un iededza tos. Viņš salika visus trīs lukturus citu citam blakus un nolika sāņus ādas, atbrīvojot galda vidusdaļu. Tad mierīgām un veiklām kustībām paņēma visus nepieciešamos instrumentus: vēderainu pudeli jaukšanai, stikla piltuvi, pipeti, lielu un mazu mērglāzi un sarindoja to visu uz ozola plates.
Grenuijs pa to laiku jau bija atlīmējies no durvju stenderes. Baldīni pompozās runas laikā bija pārgājis viņa saspringums un glūnīgā nospiestība. Viņš dzirdēja tikai piekrišanu, ar bērnišķīgu prieku viņš bija sadzirdējis tikai jāvārdu, neievērojot visus ar to saistītos ierobežojumus, noteikumus, morāliskas dabas aizrādījumus. Tā Grenuijs tur, vaļīgi izlaidies, stāvēja, pirmo reizi mūžā vairāk līdzinoties cilvēkam nekā zvēram un ļaujot Baldīni prātulām birt pār savu galvu, juta, ka šo vīru ir jau uzvarējis.
Kamēr Baldīni kārtoja uz galda lukturus, Grenuijs jau bija pazudis darbnīcas tumsā, kur stāvēja plaukti ar dārgajām esencēm, eļļām un tinktūrām, un, sekojot sava deguna norādījumiem, nekļūdīgi savāca vajadzīgās pudelītes. To bija deviņas: apelsīnziedu esence, limešu eļļa, neļķu eļļa, rožu eļļa, jasmīna, bergamotes un rozmarīna ekstrakts, muskusa tinktūra un storaksa balzams. Viņš veikli salika visas uz galda malas. Pēdējo viņš atstiepa augstprocentīga spirta balonu. Tad viņš nostājās aiz Baldīni, kurš savā pedantismā vēl arvien kārtoja maisāmrīkus, pabīdīdams glāzi te uz vienu, te uz otru pusi, lai tas viss būtu pierastajā kārtībā un pietiekamā apgaismojumā. Grenuijs, nepacietībā drebēdams, gaidīja, līdz vecais ļaus viņam rīkoties.
„Tā," Baldīni beidzot sacīja, paiedams malā. „Tagad viss ir sagatavots tavam, draudzīgi izsakoties, eksperimentam. Neko nesaplēs un neizlaisti! Ņem vērā: šie šķidrumi, ar kuriem tu drīksti rīkoties piecas minūtes, ir tik vērtīgi un reti, ka tu tos tādā koncentrācijā diez vai vēl kādreiz dzīvē varēsi turēt rokās!"
„Cik daudz jūs gribētu, metr?" Grenuijs jautāja.
„Ko cik daudz…?" Baldīni vēl nebija pabeidzis savu runu.
„Cik daudz smaržas?" Grenuijs nošņācās. „Cik daudz smaržas jūs gribētu? Jūs gribētu to resno pudeli pilnu līdz malām?" Viņš norādīja uz jaukšanas pudeli, kurā varēja iepildīt krietnus trīs litrus.
„Nē! Tā tu vis nedari!" Baldīni pārbīlī iekliedzās, jo viņā bija pamodušās tikpat dziļi iesakņojušās, cik pēkšņas bailes no savu labumu izšķērdēšanas. It kā nokaunējies no šī pēkšņā kliedziena, viņš vēl nomurmulēja: „Nepārtrauc mani, kad es runāju!" Tad turpināja mierīgākā ironiskā tonī: „Kam gan mums vajag trīs litrus smaržas, kuru mēs abi uzskatām par sliktu? Īstenībā pietiktu arī ar pusi no biķerīša. Bet, tā kā šādi mazi daudzumi ir jājauc precīzi, nezinot proporcijas, es tev atļauju sajaukt trešdaļu no šīs mērāmpudeles."
„Labi," Grenuijs sacīja, „es piepildīšu trešdaļu no šīs pudeles ar parfīmu „Amors un Psīhe". Bet, metr Baldīni, es to darīšu pa savai modei. Es nezinu, vai tā ir cunftīga māksla, bet es to darīšu pa savai modei."
„Lūdzu," Baldīni sacīja, jo zināja, ka šajā lietā nav ne tavas, ne manas, ir tikai viena iespējamā, pareizā māksla, kas balstās uz formulas zināšanu un aprēķiniem, kas ļauj iegūt vēlamo koncentrāta daudzumu, lai to pareizā proporcijā (vairumā gadījumu tā svārstījās no desmit pret vienu līdz divdesmit pret vienu) atšķaidītu ar alkoholu, tādējādi dodot smaržai tās garu. Viņš zināja, ka citas mākslas nebija. Tādēļ tas, ko viņš tagad skatīja, sākumā distancēti, pēc tam dusmīgi un visbeidzot ar apbrīnu, bija īsts brīnums. Šī aina tā iesēdās viņa atmiņā, ka viņš to nespēja aizmirst līdz pat mūža beigām.
Mazais cilvēciņš vispirms atkorķēja spirta balonu. Viņam bija grūti pacelt smago trauku. Viņam vajadzēja to pacelt gandrīz galvas augstumā, lai caur piltuvi ielietu spirtu jaucampudelē. Viņš neņēma palīgā mērbiķerīti, bet lēja spirtu tieši no balona. Baldīni gandrīz vai kļuva slikti: ne tik daudz no tā, ka zeņķis parfimērisko pasaules kārtību apgrieza kājām gaisā, sākdams ar šķīdinātāju bez šķīdināmā koncentrāta viņš arī fiziski bija daudz par vāju, lai spētu veikt šo darbu! Grenuijs drebēja no saspringuma, un Baldīni likās, ka kuru katru mirkli smagais balons nokritīs zemē, pārvēršot drupās visu, kas bija uz galda. Sveces, viņš nodomāja, ak Dievs, sveces! Šeit viss uzsprāgs gaisā, viņš nodedzinās manu māju…! Baldīni teju gribēja iejaukties un atņemt apsēstajam balonu, bet Grenuijs jau bija nolicis to zemē un aizkorķējis. Jaucampudelē bija viegls, gaišs šķidrums, ne lāsīte nebija nopilējusi zemē. Grenuijs atvilka elpu un izskatījās tik apmierināts, it kā grūtākais jau būtu aiz muguras. Tiešām, pārējais notika tādā ātrumā, ka Baldīni tik tikko spēja sekot zēna kustībām, nerunājot nemaz par to, ka būtu nosakāma darbību secība vai kādas citas likumsakarības.