„Kur?" Grenuijs jautāja.
„Dienvidos," Baldīni atbildēja. „Vislabāk tos var apgūt Grasas pilsētā."
„Labi," Grenuijs atteica un aizvēra acis.
Baldīni lēni uzslējās no krēsla. Viņš bija dziļā depresijā. Viņš savāca savas piezīmju lapiņas, uz kurām nebija uzrakstīta neviena rindiņa, un nopūta sveci. Ārā jau svīda gaismiņa. Viņš bija suniski piekusis. Vajadzētu pasaukt mācītāju, viņš nodomāja. Tad ar labo roku pārmeta guļošajam krusta zīmi un izgāja no istabas.
Grenuijs nemaz nebija miris. Viņš vienkārši cieši gulēja, iegrimis dziļos sapņos, un vilka atpakaļ savas sulas. Pūtītes uz viņa ādas sāka žūt, strutas krāteros izsīka un brūces sāka aizvilkties. Nedēļas laikā viņš atveseļojās.
Vislabprātāk viņš uzreiz būtu devies uz dienvidiem, lai mācītos jaunas tehnikas, par kurām bija stāstījis Baldīni. Bet tas diemžēl nebija iespējams, jo viņš bija tikai māceklis tas nozīmēja, ka viņš nebija nekas. Stingri ņemot to Baldīni paskaidroja, kad bija pagājuši pirmie prieki par Grenuija atveseļošanos stingri ņemot, vēl mazāk nekā nekas, jo mācekļa nosaukums nozīmēja piedienīgu izcelsmi, kādu radniecību ar meistaru un mācību līgumu, bet tā visa Grenuijam nebija. Un, ja Baldīni reiz uzrakstīs Grenuijam zeļļa vēstuli, tad tas būs Grenuija neparastās apdāvinātības un nevainojamās uzvedības, bet visvairāk Baldīni bezgalīgās labsirdības nopelns. Šī labsirdība gan esot viņam šad tad kaitējusi, bet viņš tomēr nespējot no tās atteikties.
Baldīni labsirdība tika atlikta uz labu brīdi, uz nepilniem trijiem gadiem. Pa šo laiku Baldīni ar Grenuija palīdzību realizēja savus augstos sapņus. Viņš nodibināja manufaktūru Sentantuāna priekšpilsētā, izgatavoja izmeklētas smaržas galminiekiem, saņēma karaļa privilēģiju. Viņa produktus pārdeva pat Pēterburgā, Kopenhāgenā un Palermo. Kādas tvanīgas muskusa smaržas bija aizceļojušas līdz pat Konstantinopolei, kur savu smaržu, kā zināms, netrūkst. Baldīni smaržas bija saožamas gan Londonas Sitijā, gan Parmas galmā, gan Varšavas pilī. Baldīni, kurš vēl nesen bija gandrīz izputējis un gatavojās pavadīt vecumdienas Mesīnā visdziļākajā nabadzībā, tagad, sasniedzot septiņdesmit gadu vecumu, bija kļuvis par lielāko Eiropas parfimēru un vienu no bagātākajiem Parīzes pilsoņiem.
1756. gada sākumā viņš uz Pont au Change uzcēla piebūvi, kas bija domāta dzīvošanai, vecā māja līdz pat jumtam bija piebāzta ar dažādām garšas un smaržas vielām. Tad arī viņš sacīja Grenuijam, ka būtu ar mieru viņu atlaist, bet tikai tad, ja viņš ievēros trīs noteikumus. Pirmkārt, viņš nedrīkst izgatavot nevienu no smaržām, kas tapušas zem Baldīni jumta, kā arī nedrīkst šo smaržu formulas nodot trešajām personām. Otrkārt, viņam jādodas prom no Parīzes un viņš nedrīkst tajā atgriezties Baldīni dzīves laikā. Treškārt, viņam jāievēro pilnīga klusēšana. Tas Grenuijam bija jāapzvēr pie visiem svētajiem, pie savas mātes nabaga dvēseles un sava goda.
Grenuijs, kuram nebija ne goda, ne ticības svētajiem un savas mātes nabaga dvēselei, zvērēja. Viņš būtu ar mieru zvērēt jebko. Viņš būtu pieņēmis jebkādus noteikumus, jo viņam bija vajadzīga tā smieklīgā zeļļa vēstule, kas ļautu neuzkrītoši dzīvot, ceļot un atrast darbu. Viss pārējais viņam ir vienaldzīgs. Un kas gan tie par noteikumiem! Neatgriezties Parīzē? Kam gan viņam vajadzīga Parīze! Viņš pazina Parīzi līdz pat pēdējam smirdošajam stūrim, viņam tā vienmēr bija līdzi, tā viņam piederēja jau daudzus gadus. Neizgatavot slavenos Baldīni parfīmus un nedot to formulas? It kā viņš nevarētu izgudrot tūkstoš citu parfīmu, tikpat labu un vēl labāku, ja vien viņš gribētu! Bet viņš negribēja. Viņš negrasījās konkurēt ar Baldīni vai kādu citu pilsonisku parfimēru. Viņš negrasījās ar savu mākslu pelnīt daudz naudas, viņš negribēja dzīvot naudai, viņš gribēja dzīvot kam citam. Viņš gribēja izteikt savu iekšējo pasauli, neko citu, jo paša iekšējā pasaule viņam likās daudz vērtīgāka par to, ko varēja piedāvāt ārpasaule. Tādēļ Baldīni noteikumi Grenuijam vispār nebija noteikumi.
Pavasarī, kādā agrā maija rītā viņš devās prom. No Baldīni viņš saņēma mugursomu, otru kreklu, divus pārus zeķu, zirgu deķi, lielu desu un divdesmit piecus frankus. Tas esot daudz vairāk, nekā Baldīni esot viņam parādā, jo par brīnišķīgo izglītību, kādu Grenuijs esot baudījis, neesot samaksāts ne graša. Baldīni būtu jāiedod viņam tikai divi franki ceļa naudas, vairāk nekas. Bet viņš savā labsirdībā nevarot dot tik maz, jo šajos gados viņam pret jauko Žanu Batistu esot izveidojušās dziļas simpātijas. Viņš vēlot tam daudz laimes un lielus panākumus, kā arī pēdējo reizi piekodinot neaizmirst savu zvērestu. Sakot šos vārdus, Baldīni pavadīja Grenuiju līdz dienesta ieejai, kur kādreiz bija viņu pirmo reizi saticis.
Roku viņš Grenuijam nedeva, tik tālu viņa simpātijas tomēr nesniedzās. Viņš nekad nedeva Grenuijam roku. Vispār Baldīni izvairījās viņa.