Tajā pašā laikā notika arī tiesas sēde. Maģistrāts vienprātīgi nolēma uzskatīt procesu pret G. par slēgtu un dokumentus bez reģistrācijas ievietot arhīvā, kā arī uzsākt jaunu izmeklēšanu, lai atrastu Grasas jaunavu slepkavu. Policijas leitnantam tika uzdots nekavējoties sākt darbu.
Slepkavu atrada jau nākamajā dienā. Uz aizdomu pamata tika arestēts parfimērs Dominiks Drio no Rue de la Louve, kura būdā taču galu galā arī tika atrastas upuru drēbes un mati. Ar liegšanos viņam neizdevās maldināt tiesnešus. Pēc četrpadsmit moku stundām Drio pats lūdza visdrīzāko sprieduma izpildi, kas balstījās uz viņa lūguma. Tas arī nākamajā dienā tika izdarīts. Drio pakāra bez bungu rīboņas un ešafota, viena tiesneša, ārsta un priestera klātbūtnē. Tā arī viss beidzās.
Pilsētnieki tajā pašā dienā jau visu bija aizmirsuši un tik pamatīgi, ka ceļojošie tirgotāji, jautādami par slaveno Grasas meiteņu slepkavu, nespēja saņemt kaut cik sakarīgu atbildi. Tikai Charite vājprātīgie kaut ko murgoja par kādiem svētkiem, kuru dēļ viņiem uz laiku esot bijis jāizvācas no savām istabām.
Drīz vien dzīve atkal iegāja parastajās sliedēs.
Ļaudis čakli strādāja un labi gulēja, vedās veikali. Strautos un akās tāpat kā agrāk urdzēja ūdens, un ielas klāja dubļi. Pilsēta atkal bija lepni pielipusi pie nogāzēm virs auglīgās bļodas. Saule sildīja. Tuvojās maijs. Rožu raža.
CETURTĀ DAĻA
Grenuijs gāja visu nakti. Šoreiz viņš rīkojās tāpat kā sava ceļojuma sākumā, vairīdamies ceļu, dienā gulēdams un soļodams naktī. Viņš pārtika no tā, kas pagadījās pa rokai: zāles, sēnēm, beigtiem putniem, tārpiem. Izgājis cauri Provansai, viņš zagtā laivā pārcēlās pāri Ronai uz dienvidiem no Oranžas un, dziļi ieiedams Sevēnos, pie Aljē pagriezās ziemeļu virzienā.
Viņš pagāja garām Plondikantālam. Tas liels un sudrabpelēks mēness gaismā bija saskatāms rietumu pusē, Grenuijs saoda šī kalna vēsmu. Bet viņam negribējās turp doties. Viņš vairs neilgojās pēc dzīves alā. Viņš jau bija izbaudījis šādu dzīvi un atzinis to par nepiemērotu. Bet tikpat neciešama bija arī dzīve starp cilvēkiem. Grenuijs smaka kā vienā, tā otrā. Viņš vispār vairs negribēja dzīvot. Viņš gribēja aiziet līdz Parīzei, lai tur nomirtu, tā bija viņa vienīgā vēlēšanās.
Laiku pa laikam viņš iebāza roku kabatā, lai pataustītu flakoniņu ar savu parfīmu. Pudelīte vēl bija gandrīz pilna. Grasas izrādei viņš bija izlietojis tikai vienu pilienu parfīma. Atlikušā pietiktu, lai apburtu visu pasauli. Ja vien viņš gribētu, simtiem tūkstošu cilvēku, viņu ieraugot, izplūstu sajūsmas gavilēs, viņš varētu pastaigāties pa Versaļas pili un likt karalim skūpstīt sev kājas, viņš varētu uzdoties arī par jauno mesiju, un karaļi un ķeizari Parīzes Dievmātes katedrālē būtu pasludinājuši viņu par pasaules valdnieku vai pat Dievu, ja vien par Dievu ir iespējams kādu pasludināt.
Tas viss bija Grenuija spēkos, ja tikai viņš to vēlētos. Grenuijam bija vara pār citiem. Tā bija viņam rokās. Tā bija stiprāka par naudas varu, spēka varu un pat par nāves varu: šī vara izraisīja cilvēku mīlestību. Tikai viena lieta nebija Grenuija varā: viņš nevarēja sev piešķirt smaku. Un, ja arī visai pasaulei viņš būtu Dievs, tas neko nelīdzētu, jo Grenuijs nevarēja saost savu dievišķību, palikdams neziņā, kas viņš īsti ir. Tādēļ viņam bija vienaldzīga pasaule, viņš pats un pat paša radītais parfīms.
Grenuijs turēja rokās flakonu, kas maigi dvašoja, to pieliekot pie deguna, viņam kļuva skumji un viņš neviļus apstājās un oda. Neviens taču patiesībā nezina, cik labs ir šis parfīms. Neviens nezina, cik labi tas ir izgatavots. Citi, protams, bija pakļauti tā iedarbībai, taču viņi pat nenojauta, ka uz tiem iedarbojas parfīma burvība. Vienīgi pats Grenuijs varēja novērtēt parfīma īsteno skaistumu. Tajā pašā laikā Grenuijs bija vienīgais, kuru šis parfīms nespēja apburt.
Tā viņš bija nonācis līdz Burgundijai, kur viņu pārņēma atmiņas: viņš stāvēja pie pilsētas mūra un redzēja dārzā spēlējamies rudmataino meiteni, pāri mūrim strāvoja viņas smarža… jeb, pareizāk sakot, viņas smaržas priekšnojautas, jo viņas vēlākās smaržas vēl vienkārši nebija, droši vien toreiz Grenuijs juta to pašu, ko cilvēki Grasas laukumā, saoduši burvīgo parfīmu. Bet tad viņš atmeta šo domu. Tas tomēr bija kas cits. Jo Grenuijs zināja, ka toreiz iekāroja smaržu, nevis pašu meiteni. Bet cilvēki laukumā domāja, ka iekāro mani pašu, tas, ko viņi iekāroja īstenībā, palika noslēpums.
Tad Grenuijs nolēma vairs nedomāt, jo domāšana galu galā nebija viņa stiprā puse un klāt arī bija Orleāna.
Viņš pārcēlās pār Luāru. Vēl pēc dienas viņš sajuta Parīzes smaku.
1767. gada 25. jūnija rītā pulksten sešos viņš pa Senžaka ielu ienāca pilsētā.
Bija iestājusies tā gada karstākā diena. Tūkstošiem smaku un smirdoņu vēlās kā strutas no pāršķeltiem augoņiem. Bija pilnīgs bezvējš. Jau ap pusdienas laiku tirgus laukumā bija sabojājušies dārzeņi. Ielās gaiss bija sastāvējies. Šķita, ka pat upe vairs neplūst, ka tā apstājusies, lai smirdētu. Diena bija ļoti līdzīga tai, kurā Grenuijs bija nācis pasaulē.
Viņš pārgāja pāri Pont Neuf, nokļuva labajā krastā un devās Cimetiere des Innocents virzienā, lejup pa Rue aux Fers. Kapsēta izskatījās pēc izārdīta kaujas lauka, no kapiem rēgojās galvaskausi un ekstremitātes, šeit nebija ne kociņa, ne krūmiņa, ne zāles kušķīša, šeit valdīja nāve.
Nebija arī neviena cilvēka. Smagā līķu smaka bija aizbaidījusi pat kapračus. Tie ieradās tikai pēc saulrieta, lai lāpu gaismā izraktu nākamajai dienai nepieciešamo kapu daudzumu.