Eka klusēja, nekur neviena nebija, tikai cilvēks ar zīmotnēm nāca aiz manis, un, atpakaļ pagriezies, redzēju,
kā viņš izrāda man klusas uzmanības, padevības, mīlestības un prieka zīmes tālab, ka esmu ieradies un ka viņš, kaut gan iet aiz muguras, tomēr vada mani, ved mani turp, kur atrodas vientuļais, noslēpumainais Ksaverijs Borisovičs Iļčins.
Pēkšņi satumsa, holandietes zaudēja savu taukaino, bālgano spīdumu, tumsa uzkrita negaidot — aiz logiem atkal brāzmoja negaiss. Es pieklaudzināju pie durvīm, iegāju un puskrēslā beidzot ieraudzīju Ksaveriju Bori- soviču.
— Maksudovs, — teicu ar pašcieņu. Pēkšņi kaut kur tālu aiz Maskavas debesis pāršķēla zibens, uz mirkli ar fosforisku gaisinu apgaismodams Iļčinu.
— Tad tas esat jūs, godājamais Sergej Leontjevič! — Iļčins, viltīgi pasmaidījis, sacīja.
Un tad, apņēmis ap viduci, Iļčins novilka mani uz tāda paša dīvāna kā manā istabā — pat atspere no tā rēgojās ārā turpat, kur manējam, — tieši vidū.
Vispār līdz pat šai dienai nezinu, kas tā bija par istabu, kurā notika liktenīgā tikšanās. Kālab dīvāns? Kas tās par notīm, kas samestas kaktā uz grīdas? Kāpēc uz loga stāvēja svari ar svaru kausiem? Kāpēc Iļčins gaidīja mani šinī istabā, nevis, teiksim, blakuszālē, kurā negaisa mijkrēslī neskaidri vīdēja klavieres?
Un cauri pērkona rūkoņai Ksaverijs Borisovičs draudīgi sacīja:
— Izlasīju jūsu romānu. Es nodrebēju. Lieta tāda …
2. nodaļa NEIRASTĒNIJAS LĒKME
Lieta tāda, ka, kalpodams «Kuģniecībā» par necilu korektoru, es šo savu amatu ienīdu un pa naktīm — reizēm līdz rītausmai — savā mansardā rakstīju romānu.
Iecere radās reiz naktī, kad pamodos pēc bēdīga sapņa. Sapnī man rādījās dzimtā pilsēta, sniegs, ziema, Pilsoņu karš… Pa sapņiem man garām aizslīdēja mēms putenis, bet pēc tam uzradās vecas klavieres un līdzās tām cilvēki, kuru vairs nav šai pasaulē. Sapnī mani pārsteidza mana vientulība, man kļuva sevis žēl. Un es pamodos
vienās asarās. Iededzu noputējušo spuldzīti, kas karājās virs galda. Tā apgaismoja manu nabadzību — lēto tintnīcu, nedaudzās grāmatas, žūksni vecu avīžu. Kreisie sāni no atsperes sāpēja, sirdi sagrāba bailes. Jutu, ka tūdaļ pie galda nomiršu, nožēlojamās nāves bailes mani pazemoja tiktāl, ka es iestenējos un satraukti skatījos apkārt, meklēdams pret nāvi palīdzību un aizstāvību. Un šo palīdzību es atradu. Klusām ieņaudējās kaķis, ko kādreiz biju pievācis kādā pievārtē. Dzīvnieks uztraucās. Pēc mirkļa viņš jau tupēja uz avīzēm, skatījās uz mani apaļām acīm, jautāja, kas noticis.
Pelēcīgais, izkāmējušais dzīvnieks vēlējās, lai nekas nenotiktu. Patiesi, kas gan baros šo veco kaķi?
— Tā.ir neirastēnijas lēkme, -*- skaidroju kaķim. — Tā manī ir jau ieperinājusies, tā attīstīsies un aprīs mani. Bet pagaidām vēl var dzīvot.
Māja gulēja. Paraudzījos pa logu. Piecos stāvos neviens logs nebija apgaismots, sapratu, ka tā nav māja, bet daudzstāvu kuģis, kas peld zem nekustīgām, melnām debesīm. Mani iepriecināja doma par kustību. Es nomierinājos, nomierinājās arī kaķis, aizvēra acis.
Tā es sāku rakstīt romānu. Aprakstīju miegaino puteni. Pūlējos attēlot, kā zem spuldzes ar abažūru spīguļo klavieru sāni. Tas man nepadevās. Bet es iespītējos.
Dienā centos pēc viena — tērēt iespējami mazāk spēku savā piespiedu darbā. Darīju to mehāniski, tā, lai tas nenodarbinātu galvu. Izmantoju katru izdevīgu gadījumu, lai no dienesta aizietu it kā slimības dēļ. Man, protams, neticēja, un mana dzīve kļuva nepatīkama. Bet es visu pacietu un pamazām iekaisu. Gluži kā nepacietīgs jauneklis gaida tikšanās stundu, tā es gaidīju nakti. Nolādētais dzīvoklis tikmēr nomierinājās. Es piesēdos pie galda .., Ziņkārīgais kaķis notupās uz avīzēm, bet romāns viņu pārlieku nesaistīja, un viņš pamanījās pārsēsties no avīžu lapas .uz aprakstītās lapas. Un es saķēru viņu aiz čupra un noliku savā vietā.
Reiz naktī pacēlu galvu un nobrīnījos. Mans kuģis nekur nepeldēja, māja stāvēja uz vietas, un bija pavisam gaišs. Spuldzīte neko neapgaismoja, bija pretīga un uzmācīga. Es to nodzēsu, un šķebīgā istaba nostājās manā priekšā rītausmā. Pa asfaltēto pagalmu zaglīgā, klusā gaitā staigāja dažādas krāsas kaķi. Katru burtu uz papīra varēja saskatīt bez kādas spuldzes.
— Ak dievs! Tas ir aprīlis! — es iesaucos, nez kāpēc izbijies, un lieliem burtiem uzrakstīju: «Beigas».
Beigas ziemai, beigas puteņiem, beigas aukstumam. Pa ziemu biju pazaudējis savus nedaudzos paziņas. Stipri noplucis, saslimis ar reimatismu un kļuvis drusku mežonīgs. Taču skūties skuvos katru dienu.
Par to visu domādams, izlaidu kaķi pagalmā, pēc tam atgriezos un aizmigu — kā liekas, pirmo reizi pa visu ziemu —, gulēju bez sapņiem.
Romāns ilgi jālabo. Jāizsvītro -daudzas vietas, simtiem vārdu jāaizstāj ar citiem. Liels, bet nepieciešams darbs!
Tomēr mani pārvarēja kārdinājums, un, izlabojis pirmās sešas lappuses, atgriezos pie ļaudīm. Es ielūdzu viesus. Starp tiem bija divi žurnālisti no «Kuģniecības», darba cilvēki tāpat kā es, viņu sievas un divi literāti. Pirmais — jaunākais — pārsteidza mani ar to, ka nepārspējami veikli rakstīja stāstus, bet otrais bija pieredzējis pusmūža cilvēks, kurš, tuvāk iepazīstoties, izrādījās šausmīgs draņķis.
Vienā vakarā es nolasīju apmēram ceturto daļu no sava romāna.
Sievas no lasījuma kļuva tik miegainas, ka mani sāka mocīt sirdsapziņa. Bet žurnālisti un literāti izrādījās izturīgi ļaudis. Viņu spriedumi bija brālīgi patiesi, diezgan bargi un, kā tagad saprotu, taisnīgi.
— Valoda, — klaigāja literāts (tas, kurš izrādījās draņķis), — galvenais — valoda! Valoda nekur neder.