Viņš izdzēra lielu glāzi degvīna, norija sardīnīti. Es ielēju viņam otru. Viņš to izdzēra, uzkoda desas gabalu.
— Metafora! — iesaucās uzkodis.
— Jā, — godbijīgi apstiprināja jaunais literāts, — valoda nabadzīga.
Žurnālisti nesacīja neko, bet līdzjūtīgi māja ar galvu, iemeta. Dāmas ar galvu nemāja, nerunāja, kategoriski atteicās no speciāli viņām nopirktā portvīna un dzēra degvīnu.
— Kā gan lai tā nebūtu nabadzīga, — vecākais literāts sauca, — metafora nav suns — lūdzu ņemt to vērā! Bez tās iznāk pliki! Pliki! Pliki! Atcerieties to, vecais! .
Vārds «vecais» katrā ziņā attiecās uz mani. Es sastingu.
Projām iedami, norunāja atkal pie manis atnākt. Un pēc nedēļas bija no jauna klāt. Es nolasīju otru porciju. Vakaru vainagoja tas, ka vecākais literāts pavisam negaidot un pret manu gribu sadzēra ar mani tubrālības un sāka mani saukt par Leontjiču.
— No valodas nav ne velna! Bet saistoši. Saistoši, ka tevi velns parautu (tas ir, mani)! — sauca vecākais, notiesādams aukstogaļu, ko bija gatavojusi Dusja.
Trešajā vakarā uzradās vēl viens cilvēks. Arī literāts — jauns un mefistofelisks no vaiga, ar kreiso aci šķielējošs, neskuvies. Teica, ka romāns slikts, bet izrādīja vēlēšanos noklausīties ceturto un pēdējo daļu. Bija vēl kāda šķirtene un viens ar ģitāru futrālī. Sinī vakarā guvu daudz noderīga. Mani kautrīgie biedri no «Kuģniecības» pierada pie plašākas sabiedrības un izteica arī savas domas.
Viens teica, ka septiņpadsmitā nodaļa izstiepta, otrs — ka Vaseņkas raksturs neesot uzzīmēts pietiekami reljefi. Gan vienam, gan otram bija taisnība.
Ceturtais un pēdējais lasījums notika nevis pie manis, bet pie jaunā literāta, kurš tik izveicīgi sacerēja stāstus. Te bija jau cilvēku divdesmit un es iepazinos ar literāta vecmāmiņu, ļoti patīkamu večiņu, kuras sejā neiederējās tikai viens — izbīļa izteiksme, kas nez kāpēc nepameta viņu visu vakaru. Bez tam redzēju aukli, kura gulēja uz lādes.
Romāns bija nolasīts. Un tad notika katastrofa. Klausītāji visi kā viens sacīja,'ka romānu nevarēšot nodrukāt tāpēc, ka to nelaidīšot cauri cenzūra.
Es pirmo reizi izdzirdu šo vārdu un tikai tad apjēdzu, ka, romānu sacerēdams, ne reizi netiku padomājis, vai to laidīs vai nelaidīs cauri.
Sāka viena no dāmām (pēc tam uzzināju, ka arī viņa ir šķirtene). Viņa teica tā:
— Sakiet, Maksudov, — vai jūsu romānu laidīs cauri?
— Nē, nē, nē, — iesaucās vecākais literāts, — nekādā ziņā! Par «cauri laišanu» nevar būt ne runas! Uz to nemaz nav ko cerēt. Vari neuztraukties, vecais, — nelaidīs cauri.
— Nelaidīs! — galda īsais gals korī atsaucās.
— Valoda… — sāka tas, kurš bija ģitārista brālis, bet vecākais literāts viņu pārtrauca:
— Pie velna valodu! — viņš iebļāvās, kraudams sev uz šķīvja salātus. — Lietas būtība nav valodā. Vecais uzrakstījis sliktu, bet saistošu romānu. Tev, blēdi, ir novērošanas spējas. Un no kurienes tas viss rodas! Nekādi nebūtu gaidījis, bet.,. saturs!
— M-jā, saturs…
— Tieši saturs, — vecākais literāts kliedza, uzmodinādams aukli, — vai tu zini, ko prasa? Nezini? Aha! Tur jau tā lieta!
Viņš piemiedza aci un tanī pašā laikā iemeta. Pēc tam ~ apskāva mani un noskūpstīja, saukdams:
— Tevī ir kaut kas nesimpātisks, tici man! Man tu vari ticēt. Bet es tevi mīlu. Mīlu, sitiet kaut nost! Viņš, blēdis, ir veikls! Urķīgs cilvēks!… Kas? Ko? Vai jūs pievērsāt uzmanību ceturtajai nodaļai? Ko viņš saka varonei? Redziet nu!…
— Pirmkārt — kas tie tādi par vārdiem? — es taisījos teikt, viņa familiaritātes saērcināts.
— Tu mani vispirms noskūpsti, — vecākais literāts sauca, — negribi? Lūk, tūdaļ var redzēt, kas tu par biedru! NēN , brāl, tu neesi vienkāršs cilvēks!
— Protams, nav vienkāršs! — otra šķirtene viņam piebalsoja.
— Pirmkārt… — es atkal saniknots iesāku, bet nekas no tā neiznāca.
— Nekāds «pirmkārt», — pavecais sauca, — tevī ir ieperinājies Dostojevska gars! Jā-a! Nu, labi, tu mani nemīli, dievs tev to piedos, es uz tevi ļaunu prātu neturu. Bet mēs visi tevi patiesi mīl.am un vēlam labu! — to teikdams, viņš rādīja uz ģitārista brāli un otru — man nepazīstamu sarkansejainu cilvēku, kurš ieradies atvainojās par nosebošanos, paskaidrodams, ka bijis Centrālajās pirtīs. — Un es tev saku, kā ir, — vecākais literāts turpināja, — jo esmu radis visiem mest taisnību acīs, — tu, Leontjič, ar šo romānu labāk nekur nerādies. Iedzīvosies nepatikšanās, un mums, taviem draugiem, nāksies ciest, par tavām mokām domājot. Tici man!JZs esmu cilvēks ar lielu, rūgtu pieredzi. Pazīstu dzīvi! Nu, lūk, — viņš apvainoti iesaucās un ar žestu aicināja visus par lieciniekiem, — paskatieties — glūn uz mani vilka acīm. Tā ir pateicība par manu atsaucību! Leontjič, — viņš tā iespiedzās, ka aukle aiz aizkara uztrūkās no lādes, — saproti! Saproti, ka tava romāna mākslinieciskās vērtības nav tik lielas (šinī brīdī no dīvāna puses atskanēja maigs ģitāras akords), lai tādēļ tu ietu uz Golgātu. Saproti!
— Jel saproti, saproti, saproti! — ģitārists patīkamā tenorā iedziedājās.
— Paklausies, ko es tev teikšu, — pavecais sauca, — ja tu mani tūlīt nenobučosi, piecelšos, aiziešu, pametīšu draudzīgo kompāniju, jo tu esi mani apvainojis!
Ciezdams neizsakāmas mokas, noskūpstīju viņu. Koris pa šo laiku bija labi sadziedājies, un pāri citām balsīm eļļaini plūda maigs tenors;
— Jel saproti, saproti..,
Kā kaķis izzagos no dzīvokļa, turēdams padusē smago rokrakstu.
Aukle, kurai bija sarkanas, asarojošas acis, noliekusies dzēra ūdeni virtuvē no krāna.
Nezinu, kāpēc, pastiepu auklei rubli.
— Liecieties mierā, — aukle nikni sacīja, atgrūzdama rubli, — ceturtā nakts stunda! Tās taču ir elles mokas.
Pēkšņi kori iztālēm pārkliedza pazīstama balss:
— Kur tad viņš? Aizbēdzis? Aizturēt viņu! Jūs redzat, biedri..,