Bet ar vaskadrēbi apsistās durvis jau izlaida mani ārā, un es skrēju prom neatskatīdamies.
3. n o d a ļ a MANA PAŠNĀVĪBA
— Jā, tas ir šausmīgi, — teicu pats sev savā istabā,
— viss ir šausmīgi. Gan šie salāti, gan aukle, gan pavecais literāts, gan neaizmirstamais «saproti», vispār visa mana dzīve.
Aiz logiem gaudoja rudens vējš, grabēja atrāvusies skārda loksne, pa rūtīm svītrām līda lietus. Vakaram ar aukli un ģitāru sekoja daudz notikumu, bet tie bija tik pretīgi, ka negribas par tiem pat rakstīt. Vispirms es metos pārbaudīt romānu no tā viedokļa, sak, vai to laidīs vai nelaidīs cauri.»Un noskaidrojās, ka to nelaidīs cauri. Vecākajam literātam bija pilnīga taisnība.- To, kā man likās, izkliedza katra romāna rindiņa.
Pārbaudījis romānu, notērēju pēdējo naudu, lai pārrakstītu divus fragmentus, un aiznesu tos uz kāda bieza žurnāla redakciju. Pēc divām nedēļām saņēmu fragmentus atpakaļ. Manuskripta stūrī bija uzrakstīts: «Nav piemērots». Nogriezis rezolūciju ar nagu šķērītēm, aiznesu šos pašus fragmentus uz citu biezo žurnālu un pēc divām nedēļām saņēmu tos atpakaļ ar tieši tādu pašu uzrakstu: «Nav piemērots».
Pēc tam nobeidzās kaķis. Viņš pārstāja ēst, ierāvās kaktā un ņaudēja, novezdams mani līdz izmisumam. Tas vilkās trīs dienas. Ceturtajā dienā atradu viņu kaktā nekustīgi guļam uz sāniem.
Paņēmu no sētnieka lāpstu un apraku kaķi klajumā aiz mūsu mājas. Es paliku pasaulē pilnīgi viens, bet, jāatzīstas, dvēseles dziļumos priecājos. Tāda nasta man bija nelaimīgais kustonis.
Bet pēc tam nāca rudens lieti, un man atkal sāka sāpēt plecs un kreisā kāja ceļa locītavā.
Tomēr tas nebija pats ļaunākais, pats ļaunākais bija tas, ka romāns nebija izdevies. Ja jau romāns nebija izdevies, tad tas nozīmēja, ka manai dzīvei gals klāt.
Nokalpot visu mūžu «Kuģniecībā»? Jūs taču jokojat!
Katru nakti gulēju, platām acīm skatīdamies aklā tumsā, un atkārtoju — «tas ir šausmīgi». Ja man jautātu — ko jūs atceraties par «Kuģniecībā» nostrādāto laiku? — es ar tīru sirdsapziņu atbildētu — neko.
Netīras galošas zem pakaramā, uz pakaramā kāda slapja cepure ar ļoti garām ausīm — un viss.
— Tas ir šausmīgi! — es atkārtoju, klausīdamies, kā ausīs zvana nakts klusums.
Pēc pāris nedēļām bezmiegs lika sevi manīt.
Braucu ar tramvaju uz Samotečnuju-Sadovuju, kur kādā no namiem, kura numuru es, protams, turēšu visdziļākajā noslēpumā, dzīvoja cilvēks, kam sakarā ar savu nodarbošanos bija atļauts turēt ieroci.
Kādos apstākļos mēs iepazināmies, nav svarīgi.
Iegājis dzīvoklī, atradu sa^u paziņu guļam uz dīvāna. Kamēr viņš virtuvē uz. prīmusa sildīja tēju, atvēru viņa rakstāmgalda kreiso atvilktni un izzagu no turienes brau- niņu, pēc tam padzēru tēju un braucu projām.-
Bija "ap pulksten deviņiem vakarā. Pārbraucu mājās. Viss bija kā parasti. No virtuves nāca ceptas jēra gaļas smaka, gaiteni pildīja mūžīgā, man labi pazīstamā dvinga, un tajā pie pašiem griestiem blāvoja spuldzīte. Iegāju savā istabā. No augšas uzšļāca gaisma, un tūdaļ pat istaba iegrima tumsā. Bija izdegusi spuldzīte.
— Viss pie viena, un viss pilnīgi pareizi, — es drūmi sacīju.
Iededzu kaktā Uz grīdas petrolejas plītiņu. Uz papīra lapas uzrakstīju: «Ar šo paziņoju, ka brauniņu № (numuru esmu aizmirsis), teiksim, tāds un tāds, nozagu Par- fenam Ivanovičam (uzrakstīju uzvārdu, mājas №, ielu, visu, kā nākas).» Parakstījos, apgūlos uz grīdas līdzās plītiņai. Mani sagrāba nāves bailes. Nomirt ir baisi. Tad
es iztēlojos mūsu gaiteni, jēra gaļu un veco Pela geju, padzīvojušo literātu un «Kuģniecību» un uzjautrinājos, iedomājoties, kā ar troksni lauzīs vaļā manas istabas durvis utt.
Es pieliku stobru pie deniņiem, ar nepareizo pirkstu sataustīju gaili. Šinī pašā brīdī no lejas atskanēja man ļoti pazīstamas skaņas — čerkstoši spēlēja orķestris, un tenors gramofonā dziedāja;
Vai dievs man visu atlīdzinās?
«Ak kungs! «Fausts»!» es nodomāju. «Tas nu gan ir īstā reizē. Tomēr pagaidīšu Mefistofeļa uznācienu. Pēdējo reizi. Vairs nekad nedzirdēšu.»
Orķestris zem grīdas reizēm nebija dzirdams, reizēm ieskanējās no jauna, bet tenors kliedza aizvien skaļāk;
Lāsts dzīvei, ticībai un visām zinībām!
«Tūlīt, tūlīt,» es domāju, «bet cik viņš ātri dzied …»
Tenors izmisīgi iebļāvās, pēc tam iedārdējās orķestris.
Drebošais pirksts uzgūla gailim, tai pašā mirklī mani apdullināja rībiens, sirds kaut kur iekrita, man likās, ka liesma no petrolejas plītiņas uzlidotu griestos, — es nosviedu revolveri.
Tad rībiens atkārtojās. No apakšas atplūda dobja basa balss:
— Lūk, arī es!
Pagriezos pret durvīm.
4. n o d a ļ a ZOBENS MANĀS ROKĀS
Pie durvīm klaudzināja. Uzstājīgi un atkārtoti. Iegrūdu revolveri bikšu kabatā un vārgi iesaucos:
— Ienāciet!
Durvis atvērās, un es uz grīdas aiz šausmām sastingu. Tas, bez šaubām, bija viņš. Pustumsā virs manis rēgojās seja ar valdonīgu degunu un plušķainām uzacīm. Ēnas kustējās, un man rādījās, ka zem stūrainā zoda spurojas melna ķīļbārda. Berete bija braši uzmaukta uz auss. Tiesa, spalvas trūka.
Ar vārdu sakot, manā priekšā stāvēja Mefistofelis. Tad es pamanīju, ka viņš ir mētelī un spožās, dziļās galošās un padusē tur portfeli. «Pats par sevi saprotams,» nodomāju, «citā izskatā viņš divdesmitajā gadsimtenī nevar Maskavā rādīties.»
— Rūdolfi, — ļaunais gars ierunājās tenorā, nevis basā.
Viņš, starp citu, varēja arī nestādīties priekšā. Es viņu pazinu. Istabā pie manis atradās viens no ievērojamākiem tā laika literārās pasaules pārstāvjiem, vienīgā privātā žurnāla «Dzimtene» izdevējs — redaktors Iļja Ivanovičs Rūdolfi.