«Apžēlojieties, te ir kāds pārpratums…» es nodomāju — tik ļoti ienākušā cilvēka izskats nesaskanēja ar brašajiem smiekliem un vārdu «novelc», kas atskanēja no priekštelpas.
Pārpratums, kā izrādījās, tiešām bija. Tūlīt aiz ienācēja Konkins, maigi ap vidu apskāvis, ievilka ēdamistabā garu un druknu skaistuli ar gaišu, cirtainu un koptu bārdu, viļņainiem matiem.
Šeit klātesošais beletrists Fialkovs, par kuru man Rūdolfi iečukstēja, ka viņš taisot spožu karjeru, bija ģērbies lieliski (vispār visi bija labi ģērbušies), bet Fialkova uzvalku nevarēja pat salīdzināt ar Izmaila Aleksandroviča apģērbu. Vislabākās drēbes un pirmklasīga Parīzes skrodera šūtais brūnais uzvalks apņēma stalto, bet mazliet patuklo Izmaila Aleksandroviča augumu. Veļa iecietināta, laka kurpes, ametista aproču pogas. Tīrs, balts, svaigs, jautrs, vienkāršs — tāds bija Izmails Aleksandrovičs. No- zibsnīja viņa zobi, un, pārlaidis skatienu dzīru galdam, viņš iesaucās:
— Ha! Velni!
Un pēkšņi nodārdēja gan smiekli, gan aplausi un bija dzirdami skūpsti. Ar dažiem Izmails Aleksandrovičs sasveicinājās, paspiezdams roku, ar dažiem sabučojās, dažu priekšā jokodamies aizgriezās, aizsedzis seju ar balto plaukstu, it kā saules apžilbināts, un pie tam spurdza.
Mani, acīmredzot par kādu citu noturēdams, trīs reizes noskūpstīja, pie kam no Izmaila Aleksandroviča nāca konjaka, odekolona un cigāru aromāts.
— Baklažanovs! — Izmails Aleksandrovičs iesaucās, norādīdams uz to, kurš bija ienācis pirmais. — Iepazīstieties! Mans draugs Baklažanovs.
Baklažanovs pasmaidīja mocekļa smaidu un, neierastā plašā sabiedrībā atrazdamies, aiz apjukuma uzmauca savu cepuri šokolādes krāsas meitenes statujai, kura turēja rokā elektrisko spuldzīti.
— Es viņu atvedu sev līdzi! — Izmails Aleksandrovičs turpināja. — Nav viņam ko mājās tupēt. Iepazīstieties — brīnišķīgs puisis un īsts erudīts. Un, pieminiet manus vārdus, viņš mūs visus sabāzīs maisā un ne vēlāk kā pēc gada! Kāpēc tu, velns parāvis, uzmauci viņai cepuri? Bak- lažanov!
Baklažanovs no kauna dega un gribēja mesties sasveicināties, bet viņam nekas neiznāca, jo viesi steidzās pie galda un starp sēdētājiem jau tika dalīts spīdīgs, labi iz- cepies pildītais pīrāgs.
Dzīres uzreiz sākās draudzīgi, jautri, sparīgi.
— Pīrāgi mūs iegāzuši! — dzirdēju Izmaila Aleksan- droviča balsi. — Kāpēc mēs abi, Baklažanov, jau saēdā- mies pīrādziņus?
Kristāla šķinda glāstīja dzirdi, likās, ka lustra kļuvusi gaišāka. Pēc trešās glāzītes visu skatieni pavērsās pret Izmailu Aleksandroviču: «Par Parīzi! Par Parīzi!»
— Nu, piemēram, bijām automobiļu izstādē, — Ivans Aleksandrovičs stāstīja, — atklāšana, viss gods godam, ministrs, žurnālisti, runas.,, starp žurnālistiem stāv tas blēdis Saška Kondjukovs… Francūzis, protams, tur runu … uz ātru roku savārstītu. Šampanietis, pats par sevi saprotams. Pēkšņi skatos — Kondjukovs piepūš vaigus, un mēs nepagūstam ne aci pamirkšķināt, ka šis ņem un izvemjas. Dāmas, 'ministrs! Bet viņš, maitas gabals tāds… Un, kas viņam bija uznācis, nevaru līdz šim brīdim saprast! Kolosāls skandāls. Ministrs, protams, izliekas, ka neko nemana, bet kā tu nemanīsi… Fraka, apavi, bikses — tūkstoš franku vērtībā. Viss pagalam… Izveda viņu ārā, padzirdīja ar ūdeni, aizveda …
— Vēl, vēl! — pie galda kliedza.
Pa to laiku kalpone baltā priekšautā pasniedza stori. Saskandināja skaļāk, bija jau dzirdama balsu čala. Bet man mokoši gribējās zināt par Parīzi, un es cauri glāžu šķindai, klaudzoņai un izsaucieniem centos ar ausi uztvert Izmaila Aleksandroviča stāstījumu.
— Baklažanov! Kāpēc tu neēd? …
— Tālāk! Lūdzu! — aplaudēdams kliedza jaunais cilvēks.
-— Kas notika tālāk?
— Tālāk abi šie blēži Šan-Zelizē saskrienas aci pret aci… Tablo! Un viņš nepagūst ne atskatīties, ka sitas nelietis Katkins ņem un spļauj viņam tieši purnā!.,,
— Ai-ai-ai!
— Jā-ā… Baklažanov! Neguli, velns tāds!… Nu, un no uztraukuma — viņš ir š-šausmīgs neirastēniķis — kļūdās un trāpa dāmai, pilnīgi svešai dāmai tieši uz cepures …
. — Šan-Zelizē?!
— Kas tur īpašs! Parīzē tas nav nekas sevišķs! Bet viņai viena cepure maksā trīs tūkstoši franku! Nu protams, kāds kungs viņam ar spieķi pa ģīmi… Šausmīgs skandāls!
Pēkšņi stūrī nopaukšķēja un man priekšā šaurā glāzē iedzirkstījās dzeltenais «Abrau»…. Atceros, dzērām uz Izmaila Aleksandroviča veselību.
Un es atkal klausījos par Parīzi.
— Viņš nekautrēdamies saka tam: «Cik?» — bet tas… b-blēdis! (Izmails Aleksandrovičs pat acis samie- dza.) Saka: «Astoņi tūkstoši!» — Bet tas viņam atbild: «Lūdzu, saņemiet!» Un izvelk roku un parāda viņam pigu!
— Grand Opera?! ,
— Kas tur īpašs! Viņam nospļauties uz Grand Opera! Tur otrajā rindā divi ministri.
— Nu, bet tas? Ko tad tas? — kāds smiedamies jautāja.
— Izlamājās, protams!
— Kungs, apžēlojies!
— Abus izveda ārā, tur tas nav nekas sevišķs…
Dzīres kūsāt kūsāja. Virs galda jau biezēja dūmu slānis.
Jutu zem kājas kaut ko mīkstu un slidenu un noliecies redzēju, ka tas ir gabals laša, bet, kā tas nokļuvis zem kājām, nav zināms. Smiekli apslāpēja Izmaila Aleksandroviča vārdus, un brīnišķīgie tālākie Parīzes stāsti man palika nedzirdēti.
Nepaguvu vēl, kā nākas, pārdomāt ārzemju dzīves dīvainības, kad zvans pavēstīja par Jegora Agapjonova ierašanos. Šeit jau gāja diezgan juceklīgi. No blakusistabas skanēja klavieres — kāds klusām plinkšķināja fokstrotu—, un es redzēju, kā stumdas mans jaunais cilvēks, piespiedis sev dāmu. -