— Svjatošina ieņemta. Esiet tik laipns, pan adjutant, pasakiet, lai sastāvu nogādā Svjatošinā.
Toropeca vilciens sāka lēni kustēties starp staltā, piesnigušā meža sienām un apstājās netālu no dzelzceļa līnijas krustojuma ar platu šoseju, kas, līdzīgi bultai, ieurbās Pilsētā. Un tepat vagonā pulkvedis Toropecs sāka izpildīt savu plānu, ko divās bezmiega naktīs bija izdomājis šai pašā blakšainajā salonā Nr. 4173.
Dūmakā tīta, modās no visām pusēm aplenktā Pilsēta. Ziemeļos no Pilsētas meža un no tīrumiem, rietumos no ieņemtās Svjatošinas sādžas, dienvidrietumos no liktenīgā Volinskas Posteņa, dienvidos aiz birzīm, kapsētām, ganībām un šauj lauka, ko apjoza dzelzceļš, visur pa takām un ceļiem un taisni pāri sniegainajiem klajumiem ar šķindoņu neatvairāmi tuvojās melni jātnieku pulki, čīkstēja smagie lielgabali un, sniegā stig- dami, soļoja aplenkuma mēnesī pagurušie Petļuras armijas kājnieki.
Salonvagonā, kur grīdu sedza nomīdīts paklājs, ik brīdi maigās, klusinātās gailēnu balsīs dziedāja tālruņi — un telefonisti Franko un Garass, visu nakti negulējuši, sāka apstulbt.
— Trin-n … dzin-n .. . klausos! Dzin-n … trin-n …
Toropeca plāns bija viltīgs, un viltīgs bija pats nervozais pulkvedis Toropecs ar gludi skūto seju un melnajām uzacīm. Ne velti viņš bija aizsūtījis divas baterijas uz Pilsētas mežu, ne velti dārdinājis salto gaisu un sašāvis tramvaja līniju uz izplūkāto Puščevodicu. Ne velti viņš vēlāk virzīja ložmetējus no tīrumu puses, tuvinot tos kreisajam flangam. Toropecs gribēja radīt Pilsētas aizstāvjos maldīgu pārliecību, ka viņš, Toropecs, mēģinās ieņemt Pilsētu no sava kreisā flanga (no ziemeļiem), no Kureņevkas priekšpilsētas, un tādējādi uz turieni tiktu atvilkta pilsētas armija, bet īstenībā viņš gatavojās dot Pilsētai triecienu centrā, no Svjatošinas tieši pa Brestļitovskas šoseju, un bez tam dienvidos no galēji labā flanga, no Demijevkas sādžas puses.
Tālab, izpildot Toropeca plānu, Petļuras karaspēka daļas virzījās pa ceļiem no kreisā flanga uz labo, un svilpodams, harmonikas spēlēdams, ar staršinām priekšgalā soļoja Kozira-Leško melncepurotais pulks.
«Slava!» atbalsoja Belijgajas birztalas. «Slava!»
Pulks tuvojās Belijgajai, pagāja tai garām un, pa baļķu tiltu šķērsojis dzelzceļa stigu, ieraudzīja Pilsētu. Tā bija vēl miega siltuma pilna, pār to kūpēja ne īsti migla, ne arī dūmi. Paslējies kāpšļos stāvus, Kozirs caur Ceisa binokli noraudzījās turp, kur slējās daudzstāvu namu jumti un vecās Sofijas katedrāles kupoli.
Pa labi no Kozira jau risinājās kauja. Verstis divas atstatu kā vara zvani dimdēja lielgabali un tarkšķēja ložmetēji. Tur petļuriešu kājnieki nelielās ķēdēs ar pārskrējieniem devās uz Volinskas Posteni, un no Posteņa tāpat vēlās prom blīvās uguns gluži apstulbotās, stipri retās un raibās baltgvardu kājnieku ķēdes …
Pilsēta. Zemi, biezi padebeši. Ielas stūris. Nomales mājeles, paretam pavīd kāds šinelis.
— Tikko ziņoja, ka ar Petļuru esot noslēgta vienošanās — izlaist visas krievu karaspēka daļas ar visiem ieročiem uz Donu pie Deņikina ..,
— Ej nu?
Lielgabali… Lielgabali… bums … bum-bum-bum.,.
Tad ierējās ložmetējs.
Junkura balsī izmisums un neizpratne:
— Bet, pagaidi, tad taču pretošanās jāpārtrauc? …
Junkura balsī skan grūtsirdība:
— Velns viņu sazina!
*
Pulkveža Ščetkina jau kopš rīta nebija štāba, nebija tā vienkāršā iemesla dēļ, ka štābs vairs nepastāvēja. Jau naktī uz četrpadsmito datumu Ščetkina štābs atvirzījās uz staciju Pilsēta I un pavadīja nakti viesnīcā «Stambulas roze» pie paša telegrāfa. Tur naktī Ščetkina istabā paretam ietinkšķējās tālrunis, taču uz rīta pusi tas apklusa. Bet no rīta abi pulkveža Ščetkina adjutanti bija bez pēdām pazuduši. Stundu vēlāk arī pals Ščetkins, nezin kādēļ parakņājies kastēs ar dokumentiem un kaut ko saplēsis sīkās driskās, izgāja no
13* 191 piespļaudītās «Rozes», taču ne vairs pelēkajā šinelī ar uzplečiem, bet gan pūkainā civilista mētelī un kažokādas cepurē. No kurienes tie bija radušies — kas to lai zina.
Kvartāla attālumā no «Rozes» paņēmis važoni, civilists Ščetkins aizbrauca uz Lipkiem, nokļuva līdz šauram labi mēbelētam dzīvoklim, piezvanīja, saskūpstījās ar pilnīgu, zeltmatainu blondīni un devās ar viņu klusā guļamistabā. Iečukstējis blondīnei taisni šausmās ieplestajās acīs:
— Viss pagalam! Ak, kā es esmu nomocījies … — pulkvedis Ščetkins iegāja alkovā un tur aizmiga, izdzēris tasi melnas kafijas, ko viņam pagatavoja zeltma- tainā blondīne.
Par to visu nekā nezināja pirmās družīnas junkuri. 2ēl gan! Ja junkuri to zinātu, varbūt viņus pēkšņi pārņemtu iedvesma un viņi vis negrozītos zem šrapneļu sprādzienu piebārstītajām debesīm pie Volinskas Posteņa, bet gan dotos uz mājīgo dzīvokli Lipkos, izvilktu no tā laukā samiegojušos pulkvedi Ščetkinu un pakārtu pie laternas staba tieši pretī zeltmatainās dāmas logiem.
*
Būtu bijis labi, ja to izdarītu, taču viņi neizdarīja, jo nekā nezināja un nesaprata.
Un Pilsētā jau arī neviens cits nekā nesaprata un arī turpmāk, domājams, tik drīz nesapratīs. Patiesi: Pilsētā atrodas dzelžainie, kaut gan, tiesa, jau mazliet paplucinātie vācieši, Pilsētā ir smalkais Lapsa Kūmiņš, hetmanis ar īsi apcirptām ūsām (no rīta par noslēpumainā majora fon Šrata ievainojumu kaklā zināja tikai ļoti nedaudzi), Pilsētā ir viņa gaišība kņazs Belorukovs, Pilsētā ir ģenerālis Kartuzovs, kurš formē družīnas krievu pilsētu māmuļas aizstāvēšanai, Pilsētā galu galā gan šķind, gaņ trinkšķ štābu tālruņi (nevienam vēl nebija zināms, ka štābi jau kopš agra rīta sākuši izklīst), Pilsētā ļaužu biezum biezs. Pilsētā uzliesmo niknums, dzirdot vārdu «Petļura», un izvirtušie Pēterburgas žurnālisti laikrakstā «Ziņas» par viņu vēl šodien smejas, pa Pilsētu staigā kadeti, bet tur, pie Karavajevas vasarnīcām, raibi ģērbtie kavalēristi ar smailajām cepurēm galvās jau pogo kā lakstīgalas un brašie haidamaki vieglā riksī pārvietojas no kreisā flanga uz labo. Ja nu tie pogo piecu verstu attālumā, tad jājautā — uz ko gan paļaujas hetmanis? Tie taču pogo, pēc viņa galvas tīkodami! Ai, kā pogo … Varbūt viņu aizstāvēs vācieši? Bet kādēļ tad stampīgie vācieši Fastovas stacijā vienaldzīgi smaida savās apcirptajās friču ūsās, kamēr petļuriešu daļas aizbrauc viņiem garām Pilsētas virzienā ešelons pēc ešelona? Varbūt ar Petļuru noslēgta vienošanās — mierīgi ielaist viņu Pilsētā? Bet kāda velna pēc tad balto virsnieku lielgabali šauj uz Petļuru?«
Nē, neviens netika gudrs, kas Pilsētā norisinājās četrpadsmitā decembra dienā.
Zvanīja štābu telefoni, tiesa gan, arvien retāk, retāk un retāk …
Retāk!
Retāk!
Trrr! …
— Tiū …
— Kas pie jums notiek?
— Tiū …
. Sūtiet patronas pulkvedim …
— Stepanovam…
— Ivanovam.
— Antonovam!
— Stratonovam! …
— Uz Donu … Kaut tiktu uz Donu, brālīši… mums nez kāpēc ne velna nesanāk.
— Ti-ū …
— Ak, velns būtu rējvis tos štaba salašņas!