Ēriks Kūlis
Diena kā sieviete
Pamostos dienas priekšnojautās. Diena vēl nav sākusies, tā tikai pēc brīža pieteiks savu uznākšanu ar majestātiskām gaismas svēdrām visgarām apvārsnim. Un, ja katra krāsu nianse atbilstu zināmai notij gammā, debesu jumā ieskanētos varens rīta krešendo.
Pieeju pie loga un sveicu šo vienu no varenākajām dabas parādībām, kas mums tik ikdienišķa un pierasta, ka par to vairs nebrīnāmies.
Man ienāk prātā, ka dienas dzimšanai ir līdzība ar cilvēka dzimšanu. Mēs arī nevienam nejautājam, vai drīkstam uzrasties. Pienāk īstais bridis, atskan jaunas dzīvības pieteikuma uvertīra, zīdaiņa kliedziens, un esam klāt. Ko nesīs diena, kāds būs mūsu liktenis, šo nenovēršamo nejaušību sabiedrotais, tobrīd vēl nav zināms.
Kopš gadi aizsteigušies garām veselai rindai manu dzimšanas dienu, mostos aizvien agrāk. Kā nojauzdams, ka dāvāto saullēktu vietā reiz būs tikai bezgalīga tumsa. Daba kā samaksu par dzīvību pieprasa nāvi.
Sākumā nesapratu, kāpēc vairs nespēju bezrūpīgi gulēt līdz brokastlaikam vai vēl ilgāk, un satraucos, domādams, ka ar mani kaut kas nav kārtībā, bet kaimiņu Bleķu Atis no Kviciem gandrīz ar lepnumu reiz pavēstīja: "Kā notikšķina pieci, esu augšā kā štiks. Par sušanu vais ne prātā. Uztaisu dūmu un jožu bikses, kauc nekur nav jāskrie, neviens negaida, esu pats sev kungs." Ievērojis manā sejā sapratni, lāga vīrs turpināja: "Ko ta es… Rau, Vecais Ģīmis, pagāns, reku, slejas pakaļkājās no rīta trijos, uzgriež rādio un cep sev pankokus. Šim sievele iet pa gaisu, bet viš tik nosmīn bārdā, tāds esot zemnieka dzīves ritms. Kamērt cilēks dzīvs, viš i dikti jokains kukainis…"
Vecajam Ģīmim, īstajā vārdā Dzirnu Andrejam, šī iesauka pielipusi krietni sen, un pats ir tās autors. Proti, krievu laikos iedzeršanu darbavietā uzskatīja par tikpat pašsaprotamu darbību kā algas dienās stāvēt biezā rindā pie kases šaurā lodziņa. Un, tukšojot glāzes kādā nostūrī nost no saimniecības priekšniecības acīm, Dzirnu Andrejs, kaut arī pusstops bija vēl tikai pusē, vēršoties pie kāda no kompānijas "cīņu biedriem", jautāja: "Jaunais cilvēk ar to veco ģīmi, kurš no mums ies pēc nākošā polša?"
… Krievu laiki. Mums ir bijuši gan vācu, zviedru, poļu, krievu un Latvijas laiki, gan atkal krievu un vācu laiki un kara laiki, tad atkal krievu laiki, līdz beidzot šodienas Latvijas laiki ar tādu demokrātijas pakāpi, ka jebkurš nepilsonis var ierosināt, ka latviešu, vienīgajai valsts valodai, blakus nepieciešama krievu minoritātes valoda. Un organizēt parakstu vākšanas kampaņu, lai rīkotu visas tautas referendumu par divām valsts valodām…
Man nesaprotamākais ir tas absurdais fakts, ka arī daļa latviešu devās parakstīt šo nāves sprieduma legalizēšanu, lai savā dzimtenē sarunātos svešā valodā, jo, rau, lielākā daļa ministru, komunicējot ar vietējo krievu masu mediju žurnālistiem, rādot piemēru.
Ja zaudēsim dzimto valodu, pamazām izzudīs arī tauta un latviešu valoda sekos mirušajai latīņu valodai.
Ar atšķirību, ka mūsu valoda nebūs medicīnisko terminu valoda visā pasaulē. Ja nu vienīgi seno valodu pētnieki kādreiz nākotnē, cilājot biezos "Latvju dainu" sējumus, secinās, ka reiz Baltijas jūras krastā dzīvojusi tauta, kurai pasaulē vienīgai kultūras pūrā divi miljoni tautasdziesmu. Katram latvietim pa vienai…
Pulkstenis ir pusseptiņi rītā, un vējš turpinās. Tā spēcīgajās brāzmās māja visos stūros krakšķ kā veca reimatiķa locītavas. Cerams, ka šī būve bezspēkā nesaļodzīsies un kādu nakti Laimiņas man neuzgāzīsies uz galvas. Kādēļ tieši naktī? Vai visas sliktās lietas gaidāmas tieši tad? Varbūt tā šķiet arī tādēļ, ka tumsa joprojām cilvēkam iedveš iedzimtu, no paaudžu paaudzēm mantotu nepatiku.
Pie loga stāvot, kļūst vēsi, ir jau rudens. Sameklēju jaku un ar visām drēbēm atlaižos dīvānā, kas jau gadiem kalpo kā gulta un bija mūsu kaisles un šķiršanās vieta ar vella sievieti Minnu. Nolemju, ka celšos augšā, kad no savas istabas ienāks Knausis, pelēkais runčelis. Guļu, klausos vēja brāzmās dārzā un atceros, kā viņdien, iesprūkot autobusa pieturā, lai paglābtos no pēkšņi uznākušā lietus šaltīm, ievēroju sirmu sievieti. Viņas vaibsti pauda mieru un nosvērtību, kādu cilvēks iegūst par daudz pārdzīvotā cenu, bet vecās kundzes acīs saskatīju izteiksmi, kas raksturīga svētajiem ikonās.
"Autobuss būs tikai pēc stundas," uzrunāju pacietīgo būtni.
"Nekas… dēliņ," sirmgalve gaišā balsī atsaucās, "gan jau šis atnāks. Jums te jauka apkārtne, priecājos par rudens puķēm dobēs. Sen neesmu šinī pusē bijusi. Daudz jaunas mājas ļaudis sev sabūvējuši. Nav vairs tikai pelēkās, ar šīferiem, bet smuki krāsainas. Tādi lepni dakstiņu jumti…"
"Tie nav īstie dakstiņi, bet sintētika," paskaidroju.
"Pats galvenais, lai slapjumu cauri nelaiž," kundzīte turpināja, "un kas tā par jocīgu būvi tur tālāk?"
"Koģenerācijas jaunceltne," teicu, "no zaļās masas un kūtsmēsliem ražos gāzi un elektrību."
"Tad jau jūs šinī galā diezgan dūšīgi ņematies, dēliņ," viņa secināja.
Viņa mani nosauca par dēlu, nodomāju, mani, sasodīto klaidoni, tā vēl neviens nav godājis. Kaut gan nekad neesmu redzējis savu māti, spriedu, ka gribētu, lai viņa atgādinātu šo sievieti. Un pieturas nojumē nostāvēju vēl krietnu brīdi, kaut arī lietus bija pārgājis un pats sev atgādināju bezpajumtes kaķi, kas grozās cilvēku tuvumā, cerot saņemt kāda glāsta siltumu vai kumosu.
"Jūs arī gaidāt autobusu?" nebūdama pārsteigta par manu melno, sodrējaino skursteņslauķa tērpu un darba piederumiem rokā, vecā kundze apjautājās.
"Nē, nē," nomurmināju, "es… te gaidu klientu." Kaut gan klients, Monvīds Skurbis, rakstnieks, gaidīja mani savā mājā aiz parka. Cilvēks tik ilgi nodevās grāmatu rakstīšanai, kamēr virtuvē plītij izkrita durtiņas. Tik bezpalīdzīgi mēdz būt tie garīgā darba proletārieši. Krievijā pazinu kādu dzejnieku, kas pats nepratās ieskrūvēt griestu lampai spuldzi.