"Būs kāda nedēļa," kafejnīcas īpašnieks šķita apmierināts.
"Žēluma gals, ja cilvēks nezina mēru," Minna, nez kādēļ sarūgtināta, secināja, "var redzēt, ka nav kas viņu pieskata."
"Nu tad jem šo ciet," Jēpis deva padomu, "kamērt nav nocopējusi kāda cita."
Minna kaut kā īpaši sulīgi nosmējās un tuvojās galdiņam, pie kura atkopos pēc lielo ceļojumu gadu diētas.
"Labvakar, kungs," viņa tajā pašā balss toņkārtā ierunājās, "labu apetīti!"
"Tāpat tiks galā!" atbildēju, jo saērcināja viņas tirgošanās ar Jēkabu.
"Re ku dusmīgs," Minna nerimās, "va ta ēdmaņa negaršo?"
"Nepatīk uzbāzīgas bābas," paskaidroju, cerēdams, ka ar šo secinājumu būs diezgan un šī aiztīsies kā aizvērta grāmata. Bet par atbildi saņēmu tādu pļauku, ka gandrīz aizrijos ar frī kartupeli. Un tikai tad Minna cēli kā fregate aizpeldēja uz durvju pusi.
"Vella sievišķis," skaļi sodījos, ievērodams, ka Jēpis, galvu noliecis gandrīz līdz bāra letei, smaida kā sivēns salmos, "gan es tevi dabūšu aiz naga… Kā viņu sauc?"
"Minna," krodzinieks teica, "jokains vārds šais laikos. Bet viņu ģimenei paaudžu paaudzēs esot tāds paradums kopš Pirmā pasaules kara visām meitenēm dot vārdu Minna. Tā sauca Bleķu māti un vecomāti. Va mūsu pusē jokainu cilvēku trūkst? Viņas tēvs no Kvicu mājām, piemēram, kā brauc atpakaļ no pilsētas, katru reizi paķer līdz vienu kalto zviedru bruģakmeni… Pašķūnis esot pilis kā elevators…"
"Bet kas viņa, tā dzelžainā Minna, ir precēta, neprecēta, atraitne?" pārtraucu Jēkaba stāstījumu.
"Brīva meitene," kļuvis nopietns, kā jau tas pienākas kroga saimniekam, viņš teica, "figūrīga. Pupi spici kā cukurbietes…"
Mūsu nākamā tikšanās bija Minnas mājas bēniņos, kur uzkāpis grasījos pa jumta lūku izrāpties uz Kvicu jumta pie sava klienta skursteņa. Viņa patlaban iztina veļas auklu, jo ārā lija.
"Dies palīdz!" novēlēju. "Madmuazel, ja mīlas kreņķi, akurāt nav jāķeras pie striķa."
"Va ta mesjē taisās mani glābt?" Minna apjautājās, nozibinādama uz manu pusi skatienu.
"Ne prātā nenāk," atbildēju, izrāpdamies uz jumta.
Kad beidzu savu darbu un iegāju atvadīties, Bleķu Atis, pagastā dēvēts vienkārši par Kvicu Ati, teica: "Tas skorstenis bija tā piekvēpis, pagāns, ka ne domāt iekort. Bet tagad provēju degošu avīzi plītē iebāzt, to bezmaz ierāva skorstenī…"
"Tur augšā bija iekrituši un nosprūduši pāris ķieģeļu," paskaidroju.
"Va vella," Atis brīnījās, "kā tie, pagāni, tur ietika?"
Nolēmu lāga vīram neteikt, ka ķieģeļi no skursteņa apmales izskatījās svaigi izlauzti, jo varbūt man tikai tā šķita…
Toties Minna šoreiz bija smaidiga kā saulīte. "Varbūt mesjē gribētu noprovēt kafiju?" viņa apvaicājās.
Atis izskatījās visai pārsteigts par meitas pēkšņo dāsnumu.
"Va liksi cilvēkam mieru, ko apsaukājies," viņš aizrādīja, "abet kapija no pirmā dātuma akai daudz dārgāka…"
Minnas balsī saklausīju maigus toņus un nolēmu no piedāvājuma neatteikties. Atis, kaut ko ūsās purpinādams, pazuda no virtuves, un viņa spriganā atvase sāka rosīties virtuvē, gatavojot skursteņslauķim uzmundrinošo dzērienu.
Kad klusēdami bijām nobaudījuši pirmos malkus, aiz durvīm izdzirdu paklusas balsis.
"Va ta šis jau aizgā, ka nedzirdu vais balses?" jautāja sieviete.
"Ku ta skries, ja meitietis šo jemas mielot ar kapiju…" Atis atteica, "tup ķēķē kā ercens. Laikam provē mest aci uz mūsu Minnu…"
"Vadzi, neesi kauko dzirdējis no cilēkiem, kāc šis i? Va tik nav dzērājs un diži uz sievišķiem?"
"Neko sūda nevar teikt," Kvicu māju saimnieks atbildēja, "ja nu vienīgi no laika gala vazājies pa plašo roģinu. Kazi, nebūs sameklējis kādu sliktu kaiti."
Tā runāja Atis, astoņdesmito gadu piena vedējs, kas pēc pilnajām kannām iegriezās katrā sētā un vāca no cilvēkiem parakstus pret atomelektrostacijas celtniecību gleznainajā Pēterostas pagastā. Protams, viņa meitai Minnai, kas kampaņas laikā braukāja tēvam līdzi, bija izšķirošā loma šajā svētīgajā akcijā, jo tika savākti desmit tūkstoši parakstu. "Mēs pieķērām klāt arī kaimiņu pagastus," sparīgā jaunava atbildēja vietējās avīzes korespondentam uz jautājumu, kā izdevies dabūt tādu tautas atbalstu. Minna avīžniekam rādīja arī koka dēlīti, kurā ar nazi bija iegriezts solījums: "Zģes buģetpostrojena Latvijskaja AES"[2]. To viņa bija norāvusi no mietiņa celtniecībai paredzētajā vietā pašā jūras krastā, Dziļupes deltā.
Minna bija arī tā, kas piezvanīja uz Černobiļu un, pavēstīdama, ka ir pagasta komjaunatnes sekretāre, uzdeva kādam turienes inženierim jautājumu, cik simtus tūkstošus kubikmetru grants būtu nepieciešami tādas apjomīgas celtniecības darbiem. "Piezvaniet pēc stundas," inženieris strupi teica un nolika klausuli. Kad neatlaidīgā komjaunatnes sekretāre otrreiz ķērās pie klausules, inženieris ieteica Minnai Atovnai labāk rūpēties par kolhoza jauniešu audzināšanu komunistisko principu garā, nevis interesēties par slepenu informāciju. Taču Minna jau toreiz nebija uz mutes kritusi un atcirta, ka šo informāciju jau ieguvusi no citiem avotiem un uzzinājusi, ka, šādu atomelektrostaciju būvējot, izlietotu gandrīz visas Lejaskurzemes grants krājumus… Ja drīz vien pēc šī dialoga nebūtu notikusi gadsimta avārija Černobiļas AES, Minna vēl un vēlreiz būtu aicināta uz pārrunām vietējā Valsts drošības komitejas nodaļā.
Pagājušas dažas desmitgades, un šodien atkal atomstacijas gan slēdz, gan ceļ no jauna. Aizvien pieaugošais enerģijas patēriņš liek mums riskēt ar radioaktivitāti un cilvēku upuriem.
… Minna arī ieklausījās savu vecāku dialogā aiz durvīm, pietvīka un steigšus ieslēdza mazo radioaparātiņu uz palodzes. "Manu sencīšu pļāpas. Mammai jau astoņdesmit," viņa taisnojās, "labāk paklausīsimies mūziku."