Mūziku mēs klausījāmies arī nākamajā nedēļā. Bet tā bija nakts vējā šalcošās pļavas mūzika un lietus lāšu klusie adadžo uz siena zārda.
Un tikai vēlāk kādudien Minna atdrāzās uz Laimiņām nikna kā atriebes dieve un taisnigu dusmu pilni vārdi gāzās pār manu galvu kā Karēlijas ūdenskritums. Savā laikā es tur strādāju meža cirtēju brigādē.
Acīm zvērojot, viņa nosvieda uz virtuves galda manis dāvināto dzintara aproci un sašutumā drebošā balsi teica: "Savāc, izvirtuli, savu štruntlgo rokassprādzi! Tādu kaunu un negodu! Aizeju pie sieviešu daktera, bet šis paziņo, ka grūtniecības vietā esmu dabūjusi utes! Ķēms no ārsta, viš vēl ņirgājas! Un tu, nešķistais klaidoni! Lai tu no manis turētos kilometra tālumā! Saprati?!"
To visu izteikusi vienā elpas vilcienā, Minna, krūtīm līgojot, apsviedās un aizgāja. Durvis, protams, aizcirta ar tādu sparu, ka vecās stenderes novaidējās.
Pēc dakterēšanās kursa, jau uz rudens pusi, es saņēmu ziņu, ka Kvicu saimniekam atkal jāiztīrot skurstenis.
"Nu tik sabāz biksēs šķindeļus," smīnēdams mani pamācīja ceļā satiktais Vecais Ģīmis, jo laukos no kaimiņiem nav iespējams noslēpt pat cauru zeķi, kaut ari neesi novilcis zābaku. "Minna tevi sagaidīs ar sūdainu koku," viņš turpināja, "jo vispār tu esi sivēns."
"Atradies svētais!" atcirtu. "Kas tu man, tēvs, vai?"
"Esmu trīs ēdienreizes vecāks par tevi, brūtgān," viņš atbildēja.
Atklāti sakot, dažu labu bridi ari pats sevi dēvēju par sivēnu šajā sakarā, bet tad mēģināju rast mieru, atceroties grāmatās lasīto, ka vēl lielākām slavenībām kā skursteņslauķim ir gadījies dabūt ne vien kasīšanās vainu, bet arī veneriskās slimības. Tāda nu ir vīrieša daba mīlas kaisles dēļ riskēt uz visu banku.
Minna, staigādama pa Kvicu māju pagalmu, grieza galvu uz otru pusi, bet, kad grasījos aizbraukt, iegrūda man kabatā četrkārt salocītu papīra lapu.
"Neņem galvā, ka tēvs nesveicinās ar tevi," vēstulē stāvēja rakstīts, "vai nejūti vajadzību man atvainoties?"
Mirkli raudzījies viņas zaļajās acīs, aicināju: "Nu, ja nekas nav pretī, varētu kādu vakaru atnākt uz Laimiņām padzert tēju."
"To tu skaiti par atvainošanos?" Minna noprasīja. "Bet ko no skursteņslauķa var gribēt?" Un pagriezās uz iešanu.
"Nu tad skrien ratā!" Manas nezināmās tautības asinis uzvirmoja. "Redzēsim, cik ilgi buktēsies!"
"Vismaz nebūšu piegulētāja!" Minna atcirta. "Atradies brakoņjers!
Kāds man sakars ar malumedniecību, tobrīd nolēmu neizdibināt.
"Prasu tev kā cilvēks cilvēkam," rāmā balsī jautāju, "vai vakarā atnāksi?"
Minna mirkli svārstījās. "Ja mīļi palūgsi, var būt, ka iešu ar," viņa pieļāva iespēju.
"Es tak aicināju tevi tikai uz tējas dzeršanu," atgādināju.
"Ar to vien par maz," Minna iecirtās.
Sagrābu viņu aiz vidukļa un pievilku sev klāt tik cieši, ka Minna noelsās, un noskūpstīju, nē, gandrīz vai iekodos viņas lūpās, un viņa atbildēja ar to pašu. Tovakar Laimiņās māja skanēja no mūsu smiekliem. Bet otrā rītā viss beidzās.
"Es negribu dzīvot kopā ar netīreli tukšā šķūnī ar noplukušām tapetēm," Minna paziņoja, "neesmu pasaules klaidone. Ja nemainīsi savus bomža paradumus, vari necerēt uz kopdzīvi."
* * *
Ar sieviešu divriteni, ko man reiz kā samaksu par skursteņa tīrīšanu iedeva Vecais Ģīmis, stūrēju cauri mežiņam un atceros, ka pagājušo sestdienu pagasta tirdziņā nopirku asinsdesu, mājas sieru un garšīgas kotletes. "Bez visādīgiem konservantiem," apgalvoja pārdevējs, stāvot pie sava dubļiem nošķiestā folksvāgena. Zemnieka sieviņa, maza un piedevām vēl gaidībās, lauku cilvēka laipnībā papildināja: "Viss tikai no pašu lopiņiem. Varbūt nopirksiet arī speķa rausīšus? Pildīti ar kūpinātu gaļu. Ne tā kā pilsētā, kur iekšā samaltas cūku ādiņas. Ņemiet, pagaršojiet."
Protams, neatteicos no tādas laipnības un ēdot klausījos viņas vīra stāstā, kā kūpinājis sava cūķa šķiņķus. Nebrīnījos par šo cilvēku runīgumu. Nedēļām ilgi strādājot savā viensētā mājā, kūtī, tīrumā, iespējams, kādā lauku nostūrī vai mežmalā, nošķirti no ļaudīm, viņi noilgojās pēc cilvēku sabiedrības. Arī tas bija viens no iemesliem braukšanai uz sestdienas tirdziņu, jo dažkārt nekāda dižā peļņa te nesanāca. Šajā pusē taču dzīvoja cilvēki, kuriem piederēja zeme un kāds lopiņš, visi nebija tādi ciema veikala atkarīgie kā es savā pagasta galā.
Bet, nez kādā ceļā uzzinājuši par sestdienas tirdziņu, te arvien vairāk saradās pilsētas andelmaņi ar humpalas lupatām, nocenotām parfimērijas precēm, sadzīves audio un video aparatūru un dažādiem citādiem krāmiem un bija ieplētušies lielā daļā no tirdziņam atvēlētās platības.
Mežs vilga rudens smaržās, apses vēsajā vējā tricināja pēdējās lapas, bērzu svaidīgās frizūras jau bija palikušas bez rotājuma, un viegla trūdu smarža dvesa no mitrās zemes. Dziļi ievilku elpu tā var smaržot tikai dzimtenē…
Ceļš aiz līkuma ved lejup uz ieplaku, kur sākas nežēlīga kailcirte.
Ieraugu mazu, zaļganzilu automašīnu, kas stāv izdangātā ceļa peļķē.
Piebraucu klāt, pārsteigts par minikūpera drosmi pievārēt lielo slīkšņu. Angļu komiskajās īsfilmās ar šo miniauto brauca misters Bīns.
Kabīnē ieraugu Minnu.
- Ko tu te dari, dzelzs lēdija? gribu zināt, vienlaikus gudrojot, kas viņai uzdāvinājis automašīnu.
- Kā, ko daru? viņa, nezaudējusi nenieka no savas pašpārliecinātības, atjautā. Tikai skursteņslauķis, kas cauru dienu iebāzis degunu sodrējos, var neredzēt, kāds rudens krāšņums redzams visapkārt.