Выбрать главу

-      Tad tik priecājies tālāk, aizskarts novēlu, no lielās peļķes tas krāšņums labāk saskatāms! Nosmeju un sēstos riteņa seglos.

Neesmu aizminies ne pāris desmit metru, kad izdzirdu Minnas balsi: Lempis tāds! Vai nemaz aces nav un neredzi, ka esmu iestigusi?

Vīrietis tomēr ir vājš radījums. Klusējot griežos atpakaļ.

-     Lempīt, palīdzi tikt laukā no mālu bedres, viņas balss tagad skan mazliet cilvēcīgāk.

-     Kā tu mani nosauci? ielieku savā jautājumā ziņ­kāri, bet ar zināmu draudu pieskaņu.

-   Jevlampija kungs, viņa atkal kļūst izaicinoša, va es vainīga, ka visi tevi sauc par Lempīti?

-      Par Lampiju, izlaboju un pāreju uz citu tematu: Kam nospēri šito vaboli?

-    Tak puika no Anglijas vakarvakarā atveda. Ēdot dikti maz bencīna. Šorīt mani kā viens nelabais dīdīja noprovē, Minna, kāda jušana braukt ar angļu vāģi, kam stūre nepareizā pusē.

-     Dullā, tev taču nav šofera papīru! saku, vēlreiz aplūkojis minikūperu. Nu pabīdi sāņus savu pēcpusi, lai tieku pie ruļļiem!

-     It kā tev pašam būtu papīri, Minna nosmīkņā, atglauzdama savu mežonīgo, zilpelēki krāsoto matu ēr­kuli.

Atkal viņai taisnība. Man tos atņēma, kad vēl kolhoza laikā uz šosejas mēģināju uzrīkot ātrumsacensības ar kaimiņa traktoru, kā toreiz Krievijas stepē.

Novelku kurpes, uzrotu bikses un kāpju peļķē.

-     Lempīt… Lampij, tu ar visām jaunajām biksēm? Minna aizsviež cigaretes galu, kas ūdenī nočūkst.

-     Nedzisini muti, saku, līzdams mašīnā.

Iedarbinu dzinēju, vairākas reizes iešūpoju mazo blu­su ar atpakaļgājienu un beidzot, motoram kaucot pār­pūlētā falsetā, laimīgi tieku ārā no dubļu skrīņa.

-      Tu tomēr vēl esi cilvēks! dzirdu Minnas secinā­jumu. Tencinu. Aizvedīšu tevi, kur vajag.

-     Ha! Kurš no mums sēd pie stūres?

-     Tu jau, tu, varoni…

Kādu bridi braucam klusēdami. Gribas viņai pajautāt, vai tāda krāsaina sintētiskā sega celofāna iesaiņojumā būtu normāla dāvana Askolda un Sintijas kāzās, bet Minna sāk runāt pirmā.

-    Tu tomēr izskaties paklīdis kā Podēnu sunis, viņa secina.

Gandrīz vai salecos no dzirdētā. Es, brīvs un neatka­rīgs vīrietis…

-      Kas man nekaiš? Eju, kur gribu, satiekos, ar ko gribu!

-    Kā tad, Minna iesaucas, cik reižu esi braucis pie tās… padauzas Olgas uz staciju?

-     Ko flammē? brīnos. Kas tu man, sieva, vai?

-      Pats kūds palicis, bārdas sarus no pakakles vais nevīžā nodzīt… Brūtgāns atradies. Maksā naudu paklī­denēm par to, ko te varētu dabūt pa velti, ja uzvestos kā cilvēks.

Ceļa platākajā vietā griežu mašīnu apkārt. Padomā tik, izspiegojusi! Kā viņai nav kauna bāzt degunu manā personiskajā dzīvē! Olga nav paklīdene, vien nelaimīga bezdarbniece, kam banka draud ar dzīvokļa atsavināšanu par kredīta nemaksāšanu. Un kur tad viņa liktos? Ja mēs ar Minnu divreiz nebūtu skrējuši katrs uz savu pusi, es nebrauktu pie Olgas, neesmu nekāds seksa maniaks…

-      Kas tad nu? Kur domā stūrēt? Minna iesaucas. Vai kaut ko nepareizi pateicu?

-     Esmu brīvs cilvēks un varu braukt, kur vien gribu! Vai tu vāksi manu riteni? Un tev ar Olgu gulta nav jādala!

Minna noelsojas un izvelk no somiņas cigarešu paciņu un spožas ārzemju šķiltaviņas. Tās ari laikam dēls atvedis.

-     Palūgšu mašīnā nesmēķēt, aizrādu.

Minna sašutumā pietvīkst. Tomēr tikko aizkūpināto cigareti izmet pa sānlogu.

-     Lampij, neāksties, man takš jātiek uz frizētavu. Uz šodienu pierakstījušās deviņas sievas un divi veči, viņa saka mazliet pielaidīgākā tonī.

-    Gribi, lai pagasta policists tev uzliek sodu? ari es sāku runāt cilvēcīgā valodā.

Minna nosmaida. Es viņam pašam varu šo to uzlikt.

"Ak tā," nodomāju un stūrēju atpakaļ līdz lielajam bērzam, kur kapitulācijas dienā esot nošāvies kāds vācu virsnieks. Laikam bijis tikpat spītīga rakstura kā Minna.

-     Tāds kā nepilnīgs, viņa nerimstas, sestdienās pagastā tu policistu ar uguni neatradīsi. Alfredo šodien ņemas pa savu kartupeļu lauku. Ar kratītāju aizbrauca Vecais Ģīmis. Viš teica.

Bet mani vairs neinteresē, ko policists šodien dara, jo redzu, ka pie krustcelēm noliktais divritenis nozudis.

Izlecu no vaboles, kam stūre labajā pusē, un kasu pakausi. Nav riteņa, un viss. Bērzs ir, apkārt valda klu­sums, bet Dzirnu Andreja dāvinātā braucamrīka nav.

-    Nu, varoni, nekasi arbūzu! Lec mašīnā, un braucam dzīt pēdas!

-     Zog acis no pieres laukā! sodos. Minnai taisnība. Te stāvot, neko nepanākšu. Būs jābrauc pa otru ceļu, jo zaglis mums garām mežā nepabrauca.

Jau otro reizi savā dzīvē esmu izbaudījis apzagta cil­vēka nepatīkamās emocijas. Atminos, tas notika, strādājot meža cirtēju brigādē, par kuras inventāru biju atbildīgs. Nospēra traktoru, kas no Gorkijas apgabala mežiem bija aizvests uz Petrozavodskas rūpnīcu kapitālajā remontā.

Ieradies pēc mūsu "meža kaķa", veltīgi klīdu pa lau­kumu, kur savus saimniekus gaidīja atjauninātie baļķu vilcēji. Riebīga tukšuma sajūta. Bet toreiz laimējās par pieciem pusstopiem vietā dabūju citu. Kad grozīju galvu par šo afēru, man ieteica neraizēties. Iedzeršanā uzzināju, ka viņiem vienmēr viena traktora trūkstot. Un vienmēr cietušais vietā dabūjot citu, tā tas notiekot jau kādu gadu, jo neviens nezinot, "kad šis striptīzs", kā atslēdznieki izteicās, sācies…

No krustceļa griežos pa labi. Būs garāks gabals līdz centram, bet esmu mašīnā.

-     Žēl, bija laba manta, nevaru rimties, ne gaisu laida ārā, ne ķēdi meta. Tikai bišķi sāka rūsēt.

-Ja ziemu un vasaru neturētu laukā pie mājas stūra, tad nerūsētu, Minna bilst.

Atradusies gudriniece.

-    Labāk domā, kur savu mašīnu turēsi, iesaku, bet, rādās, ilgi tev nebūs par to jākreņķējas puika notrieks viens un divi.

-     Ne tā būs, nekā, Vilnis pēc nedēļas laidīs atpakaļ. It kā naudas, it kā brūtes dēļ. Diez kas nav. Atkal palikšu viena…