- Kā tu domā, Minna… mums šodien tās kāzas…
- Mums? mani pārsteidz ironija viņas balsī. Ko tu saki, Lampij!
- Kā tad! Sagribējies! Es runāju par Askolda un Sintijas precēšanos.
- Nu un tad? Minna atkal kļūst atskabargaina.
- Es gribētu nopirkt vienu no tām krāsainajām mīkstajām segām caurspīdīgajos iesaiņojumos. Būtu laba dāvana no mums abiem, kā vedējiem?
Minna bridi klusē, tad paskatās mani kā ar rentgena stariem un teic: Par to vēl paštukošu, vai ar tevi var ielaisties naudas lietās.
- Bet tu apsolīji! aizrādu.
- Solīts makā nekrīt, saņemu atbildi no tautas parunu cienītājas.
Te nu bija! Askolds mani bija izraudzījies par savu uzticības personu, un mans uzdevums bija izraudzīties sievieti, lai būtu pāris. Kur vienas dienas laikā atradīšu piemērotu kandidatūru svarīgajam notikumam?
- Vispirms pašam vajadzētu padomāt par savām kāzām, turpina Minna, cik ilgi tāds pusprecēts, pusvecpuisis te klīdīsi riņķī… Ko skaties uz mani, šitie pampāļi taisās atdzist!
Minna izvelk cigareti un aizsmēķē.
- Tad esi izštukojusi izčakarēt Askoldu viņa kāzās?
- Kāpēc? Sameklē kādu ieleni no stacijas vai vilciena pavadoni un pūcē vaļā! Būsiet riktīgi vedēji!
Apturu automašīnu.
- Minna, neāksties, neesi nekāds skuķis! saku un uzlieku roku viņas ceļgalam.
Viņa uzpūš man veselu dūmu mākoni un teic: Palūdz, tad redzēsim. Un negrābsties kā mironis gar svecēm. Tu tik daudz esi darījis pāri… Divas reizes pasviedis. Kaut ar sievietei sāp pat pirmā reize.
Tā, tā. Pametis. Kurš tad mani apsaukāja visādos cenzētos un necenzētos vārdos? Brīnumi gan. Noņemu roku no Minnas siltā ceļgala.
- Askolds nav vainīgs, ka tev atkal uznākuši mellie! Kas tā bija, kas kārtējo reizi aizskrēja no Laimiņām kā apsvilusi?
- Brauc, es nokavēšu darbu!
Redz kā! Labs ir, braukšu! Vai pagastā sieviešu trūkst! Jāparunā ar ceļmalas veikala pārdevēju Marutu, viņa mani vienmēr laipni apkalpo un labprāt atbild, ja palūdzu šo to paskaidrot par veļas pulveriem. Mēs, cilvēki, vienmēr esam paši par sevi… Pat vislielākajos tuvības mirkļos. Ari es esmu tāds pats. Kā tas stārķis, ko šorīt redzēju lidojam, kaut gan citi jau pirms dažām nedēļām bija uzņēmuši kursu uz siltajām zemēm.
Mašīnīte, aizvainoti ņurdēdama par bedraino lauku ceļu, kust uz priekšu. Pacieties, drīz būs šoseja. Kaut ari tev stūre ir labajā pusē, šoreiz nebrauksi pa kreiso joslu kā savā dzimtenē.
- Nu, ko stāvi klusu? Minna apjautājas. Kā tev patīk mans auto?
- Abi vienādi ņurdētāji, noburkšķu.
- Skaties labāk, kur tavs nozagtais ritenis, teic Minna, kad esam pieripojuši tirdziņa placim pie vecās, no laukakmeņiem celtās bijušās muižas klēts, kurai tikai šovasar pagasts atrada naudu dakstiņu jumta nomaiņai, kas divsimt gadu ilgā kalpošanas laikā sāka padoties jūras vēju brāzmām.
- Kāp laukā, viņa izrīko, kad neatbildu, tālāk braukšu pati.
- Varu aizraut, piedāvāju, kas man, jaunam puikam, tos pārsimt metrus atnākt atpakaļ.
- Lampij, skaties, tur divi zeņķi andelē tavu šakumdrilli! Minna, izlocījusi slaiko augumu no vaboles salona, iesaucas.
Lecu laukā un redzu, ka ir jau radies interesents, kas bāž roku kabatā pēc naudas.
Piesteidzos pēdējā bridi, lai satvertu vienu no puikām aiz apkakles.
- Kas tie par gājieniem? viņš grib būt bravūrīgs, bet zēna sejā redzu bailes.
Otrs neatskatīdamies laižas lapās, ko nagi nes.
- Jūs esat tēvs? grib zināt vīrietis, acīm redzami vilies, ka lētais pirkums viņam iet secen. Tie jūsu puikas?
- Būtu tēvs, šie biznesmeņi kārtīgi dabūtu pa biksēm, saku, nospēruši manu braucamo!
- Tad jau jāsauc Alfredo, vīrietis ieteic, lai viņš pieņem mērus.
Noprotu, ka riteņa pircējs ir vietējais.
- Iztikšu bez poliča, rādās, abi no pansionāta, turpinu.
Aiz apkakles turētais sāk raudāt. Asaras tā vien ripo pāri tuklajiem vaiģeļiem.
- Onkulīt, nesakiet audzinātājai… viņš izstosta, mūs ar Aivi var izmest…
Neuzdodu jautājumu, kāpēc bija jāzog. Domājams, zēniem gribējās naudu cigaretēm vai tiem saldajiem ārzemju niekiem, ar ko veikalā pilni plaukti un kas kārdina bērnus ar spilgtajiem iesaiņojumiem.
Ieskatos zēnam acīs tajās vīd tramdīta zvērēna izbailes.
- Mums Arkaška lika dabūt naudu, viņš atzīstas.
Klusībā nolamājos un saku: Pateic Arkaškam, ka
būs darīšana ar mani! Saprati?
Zēns piedurknē noslauka degunu, nošņaukājas un smagi, kā pieaudzis cilvēks, nopūšas.
- Pateikšu…
- Nu, knariņ, skrien uz visām četrām pusēm!
Mazais internātskolas audzēknis aizjož, ko nagi nes.
- Tevi tomēr ir kaukas no cilvēka, dzirdu Minnas secinājumu, vēl pavisam neesi deģenerējies. Čau! Un neatskatīdamās aiziet uz savu frizētavu, kuru regulāri pārbaudot piecas dažādas valsts inspekcijas, sākot no ugunsdzēsējiem un beidzot ar Valsts ieņēmumu dienesta dāmām. Kad Minna to stāstīja, visvairāk biju pārsteigts, ka reiz esot ieradušies vīri no kriminālās policijas un prasījuši uzrādīt licenci, ka viņai savā darbavietā ir atļauts klausīties mazo radioaparātiņu.
- Nedomā, ka skriešu tevi meklēt pa visu pasauli, ja piecos būs jāiet par vedējiem, viņu brīdinādams, saucu.
- Man pašai sava mašīna! Minna atkliedz. Es zinu, kurā ielā ir laulību kantoris! Kaut nekad neesi mani uz turieni vedis!
Vai nav vella sievišķis? Ja pirms gadsimtiem Minnai būtu krustojušies ceļi ar Šekspīru, nez vai viņš apgalvotu, ka sievietes vārds ir vājība…
Pagriežos un gausā solī dodos uz tirdziņa pusi. Pie pirmā galda uzrunā kāda sārtvaidze: Vai varu jums piedāvāt gardus mājas cīsiņus? Pavisam svaigus. Apstājos un prātoju: varbūt nopirkt? Tomēr ne, vispirms jāpaņem tā sega, tad redzēšu, cik naudiņas paliek pāri.