- Bišķi vēlāk pieskriešu, apsolu, jo desiņas izskatās kārdinošas.
- Gaidīšu, pārdevēja teic un uzsmaida. Tas ceļ pašapziņu, sak, neesmu vēl drebelīgs sirmgalvis…
Dodos tālāk gar sieru stendu. Esmu dzirdējis, ka Francijā esot simtiem siera šķirņu. Bet mūsu zemnieks arī nav malā metams. Kādu sieru dažādību es te, vienkāršā lauku tirdziņā, redzu! Šķiet, pārstāvēts vai katrs novads.
- Pie jums var mācīties Latvijas ģeogrāfiju, uzrunāju jaunu sievieti baltā priekšautā un bedrītēm vaigos, kas pati atgādina piena kunkuli. Vai kazas siers jums arī ir?
Sāļā brinza un kazas siers bija mans aizdars Vidusāzijā.
- Jā, viņa lepni teic, kur tad nu bez kazas siera! Lūdzu!
Bet tad, pieklusinot balsi, man pavēsta: Tie svaigie cīsiņi pie tās dāmītes nāk taisnā ceļā no leišiem… Pati redzēju, kas šai pieskapēja. Atbrauca mašīna ar Lietuvas numuru!
Tā, tā. Kā to nosaukt par godīgu brīdinājumu vai kā citādi? Ari es reiz pilsētas tirgū pirku zemenes, kas esot nākušas no mūsu pašu pagasta, kā apgalvoja pārdevēja. Tikai vēlāk atklājās, ka ogas ievestas no Polijas zemeņu laukiem.
Tiesa, tām nebija ne vainas. Zemenes nostāvēja virtuvē uz palodzes četras vai piecas dienas un pat nedomāja bojāties. Vaina bija cilvēkos. Skumji.
- Nav pirmais gadījums, dalos savā pieredzē.
- Un diemžēl ne pēdējais, viņa pareģo.
Dodos tālāk. Pārdevēja skaļi nošņauc degunu. Cik stundas viņa te stāv?
Raibajā galdu rindā ieraugu veselu grēdu grāmatu. Aizmirstu par dāvanu un taisnā ceļā dodos pie apjomīgās garamantu kaudzes. Atceros, kā savos klejojumu gados visur vadāju līdzi Jaroslava Hašeka "Krietno kareivi Šveiku" un to daudzas reizes paglābu no iznīcības. Viņa dēļ reiz pat nācās izkauties. Ziemeļos, kur vasarā visa brigāde dzīvojām teltī, viens no meža cirtējiem grāmatai izplēsa titullapu, lai uztltu kāsi. "Ko tu dari, svoloč?!" uzbļāvu.
Šis brīnās, sak, pirmo reizi redzi, kā tin kāsi? Grāmata? Podumaješ! Vai nevarēsi lasīt, ja trūks viena pustukša lapa pašā sākumā? Vārds pa vārdam, un kritām viens otram čuprā. Mūs izšķīra Onufrijs, sibīrietis, jo Ļoška jau tvēra pēc cirvja.
Tagad Sveiks man mājās, sveiks un vesels, tiesa, stipri paburzīts un nospeķots. Bet karavīram nekad nav bijusi viegla dzīve, vienalga, ziemeļos vai dienvidos.
- 0, jē! piegājis grāmatu galdam, brīnos. Te nu gan ir izvēle! Ārčibolds Kronins, Marks Tvens, Čārlzs Dikenss, Arturs Heilijs, Somersets Moems, Ērihs Remarks, Džeks Londons, Fricis Bārda, Andris Kolbergs, Zigmunds Skujiņš… Un vēl un vēl.
Cilāju sējumu pēc sējuma un ieelpoju pazīstamo, plauktā ilgi stāvējušo grāmatu īpatnējo aromātu, no kura atmiņā ataust kādreizējā bērnunama bibliotēka.
- Nepūlies, skursteņslauķa kungs, nerātnās anekdotes vais nav, pēdējo grāmatu nupatās kā pajēma, rau, tas jaunskungs, kas tagad stāv desu rindā! pārdevējs saka un pastiepj strupu pirkstu improvizēto stendu virzienā, kur smaržo gaļas izstrādājumi.
Man rokā pavisam nevilšus uzradies pieclatnieks.
- Cik maksā šīs piecas? gribu zināt, norādīdams uz sējumiem.
- Nu gan pateici! iesaucas pārdevējs. Kā deputāts no tribīnes. Jem kaut visas par pliku velti! Kad vaidzēja iztīrīt nelaiķes istabu, gribēju sviest ārā, bet kaimiņš teica, lai vedot uz tirģeli, varbūt rāsies kāds grāmatu tārps!
- Viens radies, saku, par cik polšiem vienosimies, lai visas atvestu uz Laimiņām?
Grāmatu likvidators vērtējoši mani uzlūko sak, gribi paķert uz mušpapira?
- Tu nopietni? viņš beidzot jautā.
- Pilnīgi, atbildu.
- Varu tev, skursteņu meistar, pateikt no pieredzes grāmatas sūdīgi deg. Bet to pats zini.
- Neesmu dedzinājis, atzīstos.
Vīrs aiz galda pagriežas sāņus un, aizspiedis vienu nāsi ar sarepējušu īkšķi, izšņauc degunu.
- Kā tad pārbaudi, vai krāsnei cūkas labi iztīrītas? viņš brīnās. Vai nebāz kurtuvē aizdedzinātas lapas no kādas lubenes?
- Priekš tam ir avīze, skaidroju, grāmatu dedzināt neceļas roka.
Vīrs brīdi raugās, vai nejokoju.
- Nu, cik gribi? atkārtoju jautājumu.
- Ko jems no tevis, viņš izlemj, uz Ziemsvētkiem atskriesi iztīrīt Paleju māju skursteni. Esi ar mieru?
- Iet tā lieta, gandarīts piekrītu. Telpu man Laimiņās vairāk, nekā vajag, visām atradīsies vieta, kaut gan kāds simts grāmatu tur jau ir. Šveiks un vēl deviņdesmit deviņas.
- Sarunājuši pēc kādas stundeles. Man te vēl citas šeptes, labdaris teic, tad piebilst: Bet es to riteņa zaglēnu nebūtu laidis vaļā tāpat. Vismaz kārtīgi uzšautu pa biksēm. Tai internātskolā izlaisti, ka bail. Šie ir tie paši, kas aizvakar manā dārzā šeptēja kā pa savu kabatu. Žēl, ka nenoķēru.
Internātskola… Pats reiz biju tās audzēknis un pilsētas nomales dārzos ne tikai žagām ābolus, bet pavasaros dedzinājām kūlu un tuvējā dīķī ar akmeņiem metām vardēm, kas pārojās, un gandarīti vērojām, kā tās beigtas guļ, baltos vēderus apsviedušas. Vai mums bija skaudība pret jebkuru mīlestības izpausmi, ja mēs to nesaņēmām?
Atvados no grāmatu dāvinātāja un, uzmanīgi stumdams atgūto divriteni starp galdu rindām, raugos, kuru tirdziņa stūri okupējuši pauninieki.
Skat, tur jau nāk Askolds! Kāpēc viņš šņukst un piedurknē slauka degunu kā puņķains bēbis? Puisis kā ozols, šodien viņam gaidāms svarīgs notikums. Askolda bērnišķīgajā sejā redzamas gandrīz vai visas pasaules skumjas. Vai neaprēķināmajai Sintijai atkal uznākusi kārtējā kaprīze? Viņa, cik esmu no Askolda dzirdējis, ir speciāliste uz visādiem fokusiem.
- Sveiks, jaunekli, saku, kas noticis?