Askolds, mani ieraudzījis, noliec galvu, lai es neredzētu nodevīgo slapjumu uz viņa vaigiem.
- Nekas, puisis noburkšķ.
- Neklārē pekstiņus, aizrādu, esmu par tevi pāris dienu vecāks un šo to zinu par sieviešu stiķiem.
- Sieviešu? jauneklis pārjautā. Sintija nav bāba. Viņa ir… ir visforšākā meitene.
- Skaidrs kā diena, piekrītu, kas tad lēcies? Tu taču nupat laidi žēlīgo. Vai kāds zeņķis atkal nospēris tavas pārrakstītās nošu lapas? Bet varbūt visu "Traviatu"?
Askolds paskatās manī un, brīdi svārstījies, vai var uzticēties, saka: Nē, lai tikai paprovē! Dabūs pa muti, ka noskanēs…
Mirkli klusējis, viņš atzīstas: Es sadomājos, un man palika žēl dinozauru…
- Dinozauru? mēģinu slēpt pārsteigumu. Kas tad šiem noticis?
Askolds gandrīz vai naidīgi paraugās manī.
- Jevlampij, vai tad nezini, ka tie izmira ledus laikmetā? Iedomājies, kā tas ir, ja visapkārt sniegs, ledus un nav ko ēst…
- Zinu gan, bet… tas taču notika tik sen…
- Nu, un tad? puisis, neizpratnes pilns, jautā. Tik un tā tas notika. Iedomājos, kā viņi sala… Un pēc tam saslima ar plaušu karsoni…
Askolds atkal grasās šņukstēt.
Uzlieku roku viņa plecam.
- Askold, vai zini, kāpēc esmu atbraucis?
Jauneklis paskatās manī ar zināmu interesi.
- Nu?
- Meklēt jums abiem ar Sintiju kāzu dāvanu, lepni paziņoju.
- Patiešām, tagad puiša interese iedegusies pilnās liesmās. Jevlampij, esi čomaks, pasaki, kas tas būs!
-Jā, esmu tavs čomaks, Askold, pateikšu, ja apsolīsi, ka tūlīt iesi atpakaļ uz pansionātu un Sintijai par dāvanu neko nestāstīsi. Sarunāts?
- Kāda runa, čomak! Mans sarunu biedrs sazvērnieciski piemiedz aci. Nu, pasaki!
- Tā manta jums abiem noderēs, kad liksieties gultā, Askold.
- 0, jē! puisis nopriecājas. Vai tik nebūs prezervatīvi?
- Nē, līgavaini, tā būs krāsaina un silta sega, kādu tu esi redzējis uzklātu komandantes istabā uz dīvāna.
- Super! Vai būs pilnīgi jauna?
- Skaidra lieta, ka jauna!
- Un varbūt vēl foršāka nekā vecajai raganai, Askolds priecājas.
- Puis, nav labi tā runāt par vecu sievieti. Viņai citas ģimenes nav kā vienīgi jūs visi.
- Jā, bet viņa man vienreiz iegāza ar birstes kātu pa stilbiem, kad uz grīdas izkrita tukšā cigarešu paciņa.
- Saki labāk, ka pats nometi, Askold!
- Zini, kā sāpēja, pēc balss dzirdu, ka puisis mānās.
- Bet Sintijai par dāvanu ne vārda, piekodinu, un tagad ej uz māju.
- Labi, viņš paklausīgi teic, čau, čomak!
Askolds tik sirsnīgi paspiež man roku, ka gandrīz vai
ievaidos, un dodas prom.
Puisis, kam vēl visa dzīve priekšā…
- Ei, nebrauc takš viersū! manas pārdomas pārtrauc Vecais Ģīmis. Va aci met uz desas zortēm?
- Tu jau esi lielo luņķi nokampis, secinu, stūrēdams viņam garām. Taču Dzirnu Andrejs seko un, tikko esam tikuši ārā no burzmas, saka: Te ir tāda klārāka vieta, vadzi, ko gribu paprasīt. Redzēju, ka tu un Minna atbraukāti ar to maģo, jokaino mašīnīti, kas akurāt izskatās pēc pletīzera. Ku šī tādu dabūjusi?
- Ar to viņas dēls no Anglijas pārbrauca, paskaidroju, grasīdamies doties savās darīšanās.
Bet Vecais Ģīmis nerimstas. Va ta uz palikšanu? Dzirdēju, ka tas Vilnis taisoties precēties.
Man atliek vien pabrīnīties par ziņu izplatīšanās ātrumu mūsu pagastā. Minnas dēls tikai vakarvakarā atbrauca, un, skat, arī Dzirnu Andrejs jau lietas kursā par visu. Akurāt kā krievu laiku čekists.
- To tu prasi Minnai, saku, viņa apstāstīs, kas un kā. Ja gribēs…
- Kā tā va ta, kopīgi braukdami, nemaz neparunājāt?
- Kaimiņ, es… man te šis tas jānopērk, nez kāpēc taisnojos, nav laika…
Dzirnu Andrejs izmet pēdējo āķi. Ka ta atskriesi pēc maizes? Manējā teica, ka tev esot nolikuse diži smuku kukulēnu, apaļu kā sivēnu. Pate sataisījās šodien bišķi paslimot, būs laikam jāpameklē kāds meds.
Uzmetis skatienu ritenim, viņš turpina: Rau, kā tev izgā a to vellapēdu. Puišeļi gandrīz nozaga, va ne, ko? Vai to pircēju pazini? Tas bija Nelies vīrs no Pufaiku ciema. Ir gan prāts lielam cilēkam ņemt no špicbukiem riteni. Kad tu piegā, šis izskatījās, kā no svešas gultas izkāpis.
Dzirnu Andrejs skatās manī, nesaprazdams, kāpēc neizrādu nekādu sašutumu par nupat notikušo. Neticu, ka viņš kaut reizi nebūtu pārliecinājies cilvēkam dažkārt nākas zaudēt daudz būtiskākas lietas par vecu divriteni…
- Katram savs funktieris, šalcu. Uz redzi, Andrej!
Bet, dzirdēdams, kā Vecais Ģīmis uzsāk jaunu tematu
par drīzu Latvijas nonākšanu Krievijas apkampienos, ja pie šprices tikšot kreisie, nenociešos:
- Andrej, izbeidz šitās bēru runas! Tas no tevis paša atkarīgs.
- Ko, kāpēc no manis? viņš aizvainots noprasa. Es jau desmit gadus neeju vēlēt! Mani tur nejauc iekšā!
- Čau, kaimiņ, vēlreiz atvados un stumju tālāk savu divriteni, līdz nonāku pie caurspīdīgas plēves uzslietas nojumes, kur sakrautas no Turcijas ievestās preces.
- Nu, lūdzu, pārdevējas balsī saklausu bezcerības noti, jo, kā esmu vairākkārt ievērojis, cilvēki, gandrīz vai neapstādamies, iet garām šai ceļojošajai manufaktūras bodītei. Košos importa izstrādājumus aizgūtnēm pirkām pirmos desmit gadus pēc Latvijas neatkarības atgūšanas.
- Gribētu iegādāties mīkstu un siltu segu, saku, norādīdams uz improvizētā plaukta pusi, kādu no tām krāsainajām.
Pārdevējas sejā redzu gandrīz vai iztapīgu vēlmi pakalpot un jau pēc minūtes piesienu savu pirkumu riteņa bagāžniekam. Varu uzelpot.
- Ja vēl kas kungam vajadzīgs, vienmēr laipni, sieviete piedāvā.
* # *
Ejot tālāk, ieraugu uz paplata sola izliktus pakavus, kalēja kaltus kamīna piederumus, pamatīgas metāla skavas, ko izmanto celtniecībā, "kazas kājas" no armatūras tērauda stieņiem un pat mākslinieciski nostrādātus durvju kliņķus, kādus lauku mājās lietoja deviņpadsmitā gadsimtā.