Aiz sola stāv sārtvaidzis un plaukstām kā liekšķerēm cilā vēl citus dzelžus.
Apstājos. Vai tavs darbs? pamājis uz metāla darinājumu pusi, apjautājos.
- Kas ta cits?
- Prīmā, saku, paņemdams durvju kliņķi un to aplūkodams.
- Klāt nāk rokturis ar, puisis paskaidro un norāda uz turekli, kas savīts kā Nameja gredzens.
- Cik šitas maksā? interesējos, jau iztēlodamies, kā šīs lietas piestāvēs Laimiņu ārdurvīm.
- Ja esat nopietns ņēmējs, atdošu par astoņi.
Hm… Astoņi lati un tikai plezīra pēc?
- Par piecīti varētu ņemt.
- Par piecīti varat sev nopirkt fabrikā ražotu driķeri. Konveijera loriņu, bez kādas individualitātes…
- Nākošreiz, saku un, neērti juzdamies, eju tālāk. Varbūt vajadzēja atbalstīt mājamatniecību meistarus?
- Dod man, jaunekli, četrus pakavus, aiz muguras dzirdu rešņu balsi, saproties, nevienā bodē nevaru atrast… Nē, pajemšu visus astoņus! Un ziemas štolles ar. Nav tāda servisa, kurā varētu nopirkt pakavus.
Zirgs allaž bijis zemnieka cerība.
- Hei, vīrišķi, neesi lepns, apstājies! mani uzrunā melnīgsnēja kundze krāsaini puķainā kleitā. Šorīt lasītas gailenes! Pēdējās! Ņem, sieviņa uztaisīs tādu frīštiku, ka noelsīsies!
- Tu vēl varētu mežmalā andelēt malku, pieskaņojos viņas tonim, kurš uz laukiem pirks sēnes? Rau, cik te tālu līdz priedienam? Tur pašapkalpošanās par brīvu!
Čigāniete nozibsnī acīm, mani kā apsvilinādama. Varen mutīgs kungs esi! Varbūt pazīlēšu? Par velti, ja, pa pasauli klīzdams, esi palicis tukšinieks…
Šie vārdi mani aizķer. Tukšinieks! Kā tad! Un piedzīvotais, iepazītais, izjustais, plašās pasaules elpa? Galu galā atmiņas, kuras nav nopērkamas! Paskatos sievietē.
- Ko dosi bērņukiem pusdienās, ja par velti?
- Kāda tev daļa, gudriniek! Pašam tik viens puika, viegli runāt!
- Nu, ja labi izzīlēsi, latu nopelnīsi, kļuvis ziņkārs, piedāvāju.
Smaids melnīgsnējās kundzes sejā uz mirkli aizēno iegūlušos rūpju vaibstu.
Pastiepju roku, un stingri pirksti to satver. Sieviete noliec galvu un ieskatās plaukstā ciešu skatienu.
- Neko dižu tu tur neieraudzīsi, gaišreģe, saku,
- bet joka pēc varu paklausīties.
- Pusprecētais, pusšķlrušais vīrišķi, esi šai pasaulē bijis viens kā koks, viņa uzsāk lasīt manu biogrāfiju,
- tikai tagad parādījusies viena kreicene…
"Nav tiesa," gribu bilst, "man ari agrāk ir bijušas sievietes, kas gribējušas, lai…"
Bet čigānietes balss pārtrauc šos klusos iebildumus:
- Esi bijis par sprīdi no nāves, par sprīdi no laimes… "Tas tiesa," nodomāju, "toreiz Arhangeļskas apgabala
mežos. Mielojos ar avenēm un pēc brīža dzirdu kāds brikšķina krūmus. "Vai tu tas esi, Afoņa?" jautāju. Kad Afoņa, mežstrādnieks, ar kuru todien kopā gājām mieloties, neatbildēja, atrāvu skatienu no sulīgajām ogām un trīs četru soļu attālumā ieraudzīju lāci… Par laimi, pinkainis neapvainojās, ka nosaucu viņu par Afoņu, bet turpināja čāpstināt avenes…"
- Gribi zināt patiesību? manu ekskursu pagātnē pārtrauc zīlnieces balss, un viņa veras manī gluži kā nepielūdzamā Likteņa praviete, kā Delfu orākuls.
- Domā, noraustīšos? juzdamies neomulīgi no šī nopietnā, drūmā skatiena, bravūrīgi jautāju. Neesmu nekāds mīkstais.
- Tavs dēls mirs, čigānietes balss pārgājusi čukstā. Mirkli jūtos apstulbis no negaidītās ziņas, tad atguvies iesmejos: Nu gan nošāvi greizi! Tavai zināšanai man dēla vispār nav.
- Zīmes rāda, ka ir, čigānietes balss pauž nelokāmu pārliecību.
- Uzskatu, ka sāc halturēt, bilstu pārākuma apziņā,
- laiks tev sēdēt mājās un uzraudzit bērnus.
- Gar manējiem tev nav nekādas daļas! Viņas acis nozibsni. Pieskati labāk savējo!
Tagad man sanāk dusmas.
- Ko ķērc kā vārna, piesauksi vēl nelaimi, saku,
- pat latu par savu pļurkstēšanu neesi nopelnījusi!
Čigāniete klusējot parausta plecus. Iespiežu viņai rokā puslata monētu.
- Saki paldies, ka esmu devīgs pēc dabas, par tavu pļurkstēšanu maksādams!
- Paldies, vīrišķi, bet pats tak gribēji dzirdēt… Atmetu ar roku un eju tālāk. Tas tikai vēl trūka, lai
ticētu visādām pasakām! Saradušies visādi blēži, agrāk bija tirgus kā tirgus. Un desas arī lētākas.
Cenšos par zīlnieci vairs nedomāt, mana diena vēl ne tuvu nav galā.
Saliekamais galdelis ar parfimērijas flakoniem un visādiem aerosoliem. Jauns vīrietis nogaidoši raugās manī. Labi, jāpadzen velns, lai aizmirstu nule uzzinātās savas nākotnes nelāgās prognozes.
- Es gribu kādu madam Koko smaržu sievietei, saku.
- Varat piedāvāt Šanel numur pieci vai, teiksim, Pamela Pikaso…
- Abet, lūdzu, puisietis nav uz muti kritis, šitā rinda ir šaneļi, bet te bosi. Pa labi roki vīriešiem, pa kreisi roki lēdijām.
Un pats sāk smieties. Beidzis viņš saka: Piecītis gabalā. Der pirms skūšanās un pēc seksa.
- Bērēm neder? nopietni apjautājos.
- Priekš šitā šova man ir lielās, baltās sveces, viņš ar krosenes purngalu piebaksta kādam sainim zem nestabilā galdiņa.
Nu, ko tu, cilvēks, neteiksi? Biznesa un nāves saltā dvaša no manis šodien neatstājas, kaut jupis to rāvis! Darbs vairs nav modē. Šitāds lamzaks varētu skaldit akmeņus vai mežā gāzt kokus, bet viņš man mēģina iesmērēt miroņu sveces un smaržūdeņus, kurus vairumā iegādājies kaimiņzemes tirgus placi.
- Tencinu, tajā šovā vēl tik ātri nebūšu galvenā persona, atbildu un ripinu veco, Dzirnu Andreja dāvināto divriteni tālāk. Tieku līdz vietai, kur varu nopirkt kādā pagrabā šūtus un vairākas reizes nocenotus apģērbus ar pasaulslaveniem zlmoliem Džordžio Armani, Kalvins Kleins, Dolce & Gabbana, Levi Strauss…