- Kungs, vajag firmu? ar grūti nosakāmu akcentu jautā jauns, melncirtains vīrietis.
- Jā, saku, šēzi, ko uzvilkt, kāpjot augstākajā sabiedrībā.
- Pardon, pārdevējs ir laipns, šēzī? Viņš mirkli sasprindzina atmiņu. Ekskjūz ml… Tāds firma, sorl, man nav.
- Žēl, raizigi novelku, es tikai tādā ģērbjos, ejot uz tikšanos.
- Es brauks sestdien akai, pārdevējs mani mierina, es atvedīs Šezī… Bet tas būs verī ekspensiv, šef!
- No problem, nēsāju piecdesmit otro lielumu, skaidroju.
- Okei, pateicībā viņš man velta ātri dziestošu mākslotu smaidu, jo saprot, kas īstenībā esmu par putnu, ja apģērbu pērku burzmā zem klajas debess, bai, bai…
Jau pa gabalu redzu pie kāda no galdiem jauniešu bariņu. Interesanti, ar ko tīņus tā ieinteresējis tirgotājs.
Eju tuvāk un dzirdu viņu gailēnu balsis.
- Ej nost! Baigi krūti! Es šito ņemu! Manējais iemauks klasē, učenei acis būs uz kātiņiem! Un čiksām…
- Līkais, aizspied piečuku līdz rītam! Mutere nav mājās!
- Paprasi muteres joberim, es tev neesmu banka!
- Es ņemšu divus sev un brazeram!
Viens no tīņiem izspraucas no bariņa ar pirkumu rokās un piemērīdams izpleš melnu triko T kreklu, uz kura lieliem, baltiem burtiem rakstīts: "Man uzspļaut".
Man vēl visam negribas uzspļaut, un, galvu nogrozījis par šo devīzi, dodos tālāk.
Nihilismam šodien labs noiets.
Divas meičas cilā rakstainus dūraiņus un, šķiet, ir ieinteresētas tos pirkt. Pārdevēja, veikli ņirbinot gredzenotus pirkstus, ada dziparainu zeķi.
- Ņemiet, ņemiet, kāzās būs ko dāvināt vedējiem, viņa mudina.
Vai mums ar Minnu šodien arī uzdāvinās pa cimdu pārim? Neceru. Vienas tradīcijas pamazām aizmirstas, vietā rodas citas, atvējojušas no pasaules plašumiem šodien kāzu paražu topā ir jaunlaulāto mašīnai aizmugurē piesiet tukšu skārda bundžu virteni. Lēti un labi.
No tirdzinieku burzmas iznirst Minnas dēls Vilnis. Mani ieraudzījis, viņš pasmaida.
- Čau, patēv! puisis ierunājas pirmais, atsedzot priekšzobu rindā robu. Kā iet pa dzīvi?
- Var iztikt, Vilni! Apsveicu ar autiņu!
- Senks. Mutere pusmūžu sapņoja par mazu mašlnīti, ko pabraukāt pa pagastu. Lai tiek tas prieciņš.
- Normāls vāģis, atzīstu, šorīt iemēģināju.
- Atvedi mammu?
- Tā sanāca. Abiem vajadzēja uz tirgu. Kā tev tur, Anglijā?
- Šovakar ar ļoteni laidīšu atpakaļ. Boss ilgāk brīvu nedod. Atvedu bišķi čunguru.
- Dzirdēju, ka taisies apsievoties. Tas tiesa?
Vilnis pasmaida.
- Jā, ar Džeinu. Es jau mammai rakstīju. Lai morāli sagatavotu, ka palikšu Anglijā. Džeina negrib uz Latviju…
- Žēl, ka negrib.
- Viņai tur savs alus bārs. Jāpalīdz, abi senči jau veci, bizness vairs neinteresē.
- Vai vietējie džeki tev nebija konkurenti?
- Kādu brīdi bija. Tagad aizvērušies. Vilnis nosmīn un ar pirkstu pieskaras tukšajai vietai mutē.
- Skaidrs… puis!
Vilnis paskatās manī, pasmaida un saka: Nu tad dzīvo vesels… senior. Gan tiksimies. Dzirdēju, ka ar mammu šodien iešot par vedējiem diviem rumpīšiem no pansionāta?
- Jā, tas Askolds man tāds drauģelis jau pāris gadu. Pāris reižu pat uzkāpa līdz uz Ķīburu jumta.
- Un tu ļāvi? Viņš tak bišķi aptriekts. Tur visi tādi… Būtu noplanējis, tevi ņemtu pie dziesmas!
- Puika gribēja redzēt pasauli…
- Un tāds apprecēsies, saštampos sīkos, lai tad pagasts uztur…
- Askoldam ir tādas pašas cilvēka tiesības kā tev, puis.
Vilnis nogroza galvu un tad negaidīti maina tematu: Ja tu izštukotu precēt mammu, mēs ar Džeinu ietu par vedējiem…
- Viņa domā citādi, saku.
Vilnis pastiepj roku un stipri paspiež. Turies… Jā, gandrīz piemirsu paprasīt kas jums te ar to parakstu vākšanu? Atkal gribat referendumu? Vai tu ar gāji?
- Ne prātā nenāk, atcērtu, Latvijā jārunā latviešu valodā.
- Bet biji tāds kā pasaules klejotājs…
- Biju, visai aizskarts atbildu, tomēr atgriezos dzimtenē… Ne tā kā viens otrs!
Plecīgais puisis parausta plecus, pagriežas un aiziet savu ceļu.
Man sirdī uz bridi iegulst viegla smeldze.
* * *
Dāvana jaunlaulātajiem nopirkta, varu pievērsties ēdmaņas iegādei. Jā, ēdiens… Tadžikistānā mums ar Arturu maltītes bija stipri paskopas, tuvākais veikals atradās simt kilometru attālumā, bet, kad tikām uzaicināti ciema ļaužu kāzās un nosēdināti pie lielā plova trauka, allaž pārēdāmies. Mājas saimnieka mudināti, grābām bļodā pēc treknajiem aitas gaļas gabaliem, pieķerdami klāt aromātiskos rīsus, un stūķējām vaigos, cik lien. Vienīgi slikti bija tas, ka šņabi mums nepiedāvāja. Viņiem pašiem degvīnu lietot aizliedza ticība, tadžiku pialās smaržoja aromātiska tēja. Vodku paslepšus ārpus jurtas iekampa jaunie, kas jau bija dienējuši krievu armijā un apguvuši civilizācijas paradumus.
Pie "pienmašīnas", kā iedēvēts zemnieka Ritvara Lepnā busiņš, izveidojusies neliela rinda. Pašā tās galā stāv mans bijušais un izbijušais sievastēvs Bleķu Atis ar kanniņu rokā.
- Sveiks, znotel, viņš uzsauc, kā i?
- Lāb i, pieskaņojos viņa mazliet ironiskajam tonim.
- Matīju, kā tev bija ričuku nocēluši. Labi, ka dabūji apakaļ.
- Tā sanāca, sarokojoties ar mazo, stiegraino vīreli, saku. Vai tev veikala piens nesmeķ, ka nīksti rindā?
- Ūdeni varu pasmelties no akas, ja gribas dzērt, Atis teic. Kāpēc man pa to būtu jāmaksā nauda? Šitas piens ir kā piens, tam četrarpus procenti. Ko tu esi nosapircies, viņš turpina, deķi, vai? Vienam pašam auksta guļa?
- Tas kāzu dāvanai, negribīgi bilstu.
- Kāzu? viņš pārjautā, mani cieši uzlūkodams.
-Jā, precas divi jaunie no pansionāta.
- Tie? Atis jautā, ar pirkstu viegli piesizdams saviem deniņiem. Ak tā? Un kāda tev tur apķimere?