- Mēs ar Minnu esam lūgti par vedējiem.
- Nestāsti pekstiņus! Minna…
- Ko brīnies? Brīžiem viņa tīri prātīga.
- Pirmoreiz dzirdu, ka no pansionāta kāds jem sievu. Kas ir tas dullais skuķis?
- Viņa arī no pansionāta. Sauc par Sintiju.
- Sataisīs bērneļus, un kas no tiem iznāks? Atis izskatās bažīgs.
- Kas iznāk, ja alkoholiķi saražo bērneļus? gribu zināt. Minna takš noprecēja Brēkuļu Oti…
- Ko tu man prasi? Bleķu Atis gandrīz vai apvainojas. Viņš, nabags, nolika karoti, nevienu neuztaisījis.
Mums sāk pievērst uzmanību rindā stāvošie.
- Mīlestība vaidzīga katrai dzīvai radībai, kāda kundzīte iejaucas.
- Labs ir, Ati, atvados, man vēl šis tas darāms.
Minnas tēvs kaut ko norūc.
Gaļas tirgošanās vietā atgriezies, vakariņām izvēlos "Bērnu cīsiņus", cenzdamies neprātot par kļūmīgo nosaukumu. Mūsu cilvēks pieradināts daudz nedomāt par analfabētiskajiem preču nosaukumiem. Kuru vairs uztrauc, ka viņš nopircis, teiksim, "Senču gaļu" vai "Zemnieku desu"?
Galvenais ir cena. Arī nupat ņemu vērā tādu apsvērumu, par cīsiņu paku samaksādams tikai astoņdesmit septiņus santīmus. Kāzu dāvanas dēļ man nāksies, modīgi izsakoties, konsolidēt savu budžetu. Lēni stūrējot atpakaļ pie grāmatu galda, meklēju uz iesaiņojuma lietošanas derīguma termiņu. Pagaidām to neieraugu, bet uzduros tekstam, kas vēsta par konservantu E-250, stabilizatoriem E-452 un E-331, antioksidantiem E-315, 316, krāsvielu E-120, skābuma regulētāju E-262, garšas pastiprinātāju E-621.
Sīkums. Manam kuņģim, kas pieradis pie spirta ziemeļos un pie pilnas graņonij glāzes ar vodku Krievijas vidienē, tādi štrunta E bijuši nebijuši. Bet, ja cīsiņi tiešām domāti bērniem, tad lai Dievs viņiem stāv klāt.
- Jevlampij, lepns esi palicis, ja nepazīsti? no aizmugures mani panāk jautājums. Balss kaut kur dzirdēta. Pagriežos. Olga… Sieviete, ko satiku stacijā.
- Redzu, esi iegādājies segu, viņa smaidot secina.
- Jā, ir vajadzība, piekrītu.
- Vai tepat kaut kur dzīvo? Olga turpina, aplūkodama manu necilo, dubļiem nošķiesto divriteni.
- Nūja, atkal piekritu, nez kādēļ iedomādamies, ka nebūtu vēlams, lai tirgus laukumā parādītos Minna. Viņai raksturīgi dažādi pēkšņi lēmumi.
- Ciemos neuzaicināsi? Olga apjautājas.
- Vai bērnu vairs neesi atstājusi vienu? atgādinu viņai mūsu kādreizējo tikšanos.
- Bērns izaudzis… Bet es strādāju par biļešu kontrolieri. Abas ar pārinieci gaidām Rucavas reisa autobusu. Jābūt pēc pusstundas. Tirdziņu ieraudzījām no šosejas, iedomājos paskatīties.
"Kāpēc viņa to visu stāsta?" prātoju. "Vajadzētu kautrēties, kādā veidā agrāk pelnīja iztikai."
- Nu tad es iešu, Olga saka, labi, ka arī esi iedzīvojies, lielais klaidoni…
Sievietes tiešām ir dīvainas būtnes. Viena atceras, kaut reiz tikāmies ne ilgāk par stundas ceturksni, kāda cita mani pazīst gadiem, bet laiku pa laikam uzvedas tā, it kā vispār nebūtu pazīstami…
- Lai veicas, novēlu. Olga mazliet skumji pasmaida un saka: Tu biji normāls klients. Abas reizes…
- Kas tik nenotiek šai pasaulē… skaļi filozofēju.
Viņa neatbild un, pamājot sveicienu, pievēršas galdam, kur izlikti speķa rauši un sklandu rauši.
Atkal eju garām radioaparātu, gludekļu, telefonu, fēnu, galda pulksteņu kartona kārbām, dažādu odekolonu flakoniem un gaisa atsvaidzinātājiem, kas sarindoti uz asfalta izklātas plēves, garām galdiem ar lietotiem apģērbiem, garām nocenotu apavu rindām un izdzirdu saucienu: Ei, skursteņmeistar! Nā ču! Varam braukt!
- Lāb i! atsaucos un stumjos ātrāk. Redzu, kā grāmatu grēdai atpakaļgaitā piestumjas furgons, šoferis atver aizmugures durvis un abi viri visai nesaudzīgā veidā pasaules rakstnieku gara darbus sāk lādēt kravas nodalījumā.
Piesteidzies saku: Kungi, es iekāpšu un paņemšu pretī!
- Kot pūlēties! Sametis tāpat! Rūmes pietiek! šoferis atsmej. Nav tik pērllgi kā ķirbji!
Ievēroju, ka mašīnā patiešām vesti ķirbji. Viens, ieplīsis, vēl palicis sulas peļķītes vidū, izkaisīdams apkārt sēklas.
Nepagūstu sniegt savu palīdzīgo roku, kad grāmatas samestas un šoferis jautā saimniekam: Uz katlumāju vai izgāztuvi, Robčik?
- Nē, nē, uzrunātais teic, vedīsim skursteņslauķa kungam uz Laimiņām.
- Ku viš liks tik daudz makulatūras? stūres virs brīnās.
- Lasīšu! paskarbi saku. Vai nezini, ko ar grāmatām dara?
- Kā nu kurš… dziļdomīgi novelk šoferis. Man, piemēram, jāpelna maize. Nav laika romāniem…
- Mana nelaiķe sieva tāpatās lasīja, Roberts iejaucas mūsu dialogā.
- Nūjā, viņa takš strādāja bibliotēkā, maizes pelnītājs atsaka un grasās aizvērt furgona durvis.
- Paga, Vilmār, dūšīgais atraitnis iesaucas, riteni takš ar kaukur jāiebāž. Un meistaram ar jāiekāp.
- Nu ta svied iekšā un pats rāpies pakaļ! šoferis izrīko. Vedīsim tevi mājās kā VIP ložā!
Abi iesmejas. Ieceļu divriteni un ierāpjos blakus grāmatām.
Noblākšķ durvis, un kļūst tumšs kā nakts melnumā. Motors ierūcas, un sākam kustēties. Tumsā atspiežos pret savu divriteni un atceros, ka pēdējo reizi šādā kulbā, tikai ar vienu mazu sānlodziņu, uz milicijas iecirkni tiku vests Taškentā. Mums, zemestrīces drupu likvidētājiem, pilsētas nomalē bija ierādīta kopmītne, un es kādu vakaru, vienās apakšbiksēs sēžot uz ceturtā stāva istabiņas palodzes, griezu arbūzu. Garajās darba stundās izkarsis un noguris, laikam uz mirkli zaudēju uzmanību, un nelaimīgais arbūzs, izšļucis no rokām, krita lejup. Kā atklājās, tieši milicim uz galvas. Zibenīgi aizvēru logu, ldausoties istabas biedru rēkšanā, un cerēju, ka apdullušais milicis nespēs izskaitļot, kurš ir vainīgais. Manas cerības sabruka pēc desmit minūtēm, kad durvīs parādījās ar sulu nošķiestais likumsargs kopā ar diviem družiņikiem.