"Kurš no jums, kuces bērni, taisīja atentātu pret iecirkņa pilnvaroto?" jautāja dūšīgākais.
Istabas biedri rādija izbrīnītus ģīmjus un raustīja plecus, sak, mēs te visu laiku pie galda spēlējām uz durakiem…
"Skaidrs, ka arbūzs tika mests no šis istabas," teica melnīgsnējais milicis, acīmredzot atžilbis no šoka. "Nelaimīgie, ja jums vairāk nav ko teikt, visi, aidā, uz iecirkni!"
Saprotams, nevēlējos, lai darbabiedri tiktu vesti kaut kur prom uz kādu zemestrīces nesagrautu tuptūzi, jo viņi nebija vainīgi.
Atzinos, ka tas biju es, kam no rokām izšļuka nolāpītais arbūzs.
Kārtības sargi vairs neko nejautāja satvēra mani tādu, kāds biju, un, draudzīgi piepaceldami, vedināja lejup pa kāpnēm. Braucām ilgi, un pratināja vēl ilgāk, līdz beidzot varēju atlaisties uz lāviņas no dzelzs armatūras stieņiem sametinātā būri.
Astoņos vakarā tumšacaino un tumšmataino dežurantu nomainīja pusmūža milicis, kā sētin nosēts vasaras raibumiem. Kādu bridi lasījis manas aizturēšanas protokolu, viņš nožāvājās un jautāja: "Nu čto, pareņ, vļetel za svoju gluposķ? Sam ta ot kūda? Kem zģes rabotaješ?"[3]
Paskaidroju, ka esmu no Latvijas, bet strādāju uz ekskavatora, novākdams drupas.
Sākām runāties, un atklājās, ka milicim Jevgeņijam Petrovičam tā viņš stādījās priekšā sieva ir no Rīgas.
Pēc neilga dialoga viņš jautāja, vai man esot divdesmit rubļu. Noplātīju rokas, jo apakšbikšelēm, kā zināms, kabatu nav.
Vienojāmies, ka rītvakar gan varētu tādu naudu dabūt, un trijos naktī Žeņa mani palaida uz visām četrām debespusēm.
Maratona distances sportistu nakts melnumā tēlot nevarēju, tāpēc gudroju, kur raut drēbes šādā izskatā mani aizturētu pirmā milicijas patruļa. Par laimi, tuvumā ieraudzīju ļoti pazīstamu siluetu klusējošu ekskavatoru. Zinādams, ka kabīne nav aizslēgta, jo kurš gan vēl pēc darba ies pūlēties, piesteidzos un, murminādams atvainošanās vārdus klāt neesošajam amata brālim, uzvilku viņa eļļainās darba drēbes, un pret ritu, nosoļojis kādus desmit kilometrus pa sagrauto pilsētu, atgriezos kopmītnē.
Nākamās dienas vakarā, sapelnījis naudu, pārdodot vietējiem sagrauto māju logu un durvju rāmjus, jo kokmateriāls te bija deficīts, aizbraucu pie Žeņas.
"Kā pliks tiki mājās?" viņš apjautājās. "Tēloju, ka esmu veselības skrējiena fans," meloju, jo par svešu drēbju nosperšanu varēju atkal iekulties nepatikšanās.
"Sargi sevi pats, tad arī Dievs tevi sargās," aci piemiedzis, saprotoši teica milicis Žeņa un, iebāzis naudu formas krekla kabatā, turpināja: "Tuptūzī tevi būtu noknābājuši. Tādu apvainojumu uzmest arbūzu uz galvas, turklāt amatpersonai šejienieši nespēj piedot." Paspiedām viens otram roku un šķīrāmies. Kulba sazvāļojās, un jutu, ka iegriežamies pa kreisi. Tātad esam iebraukuši Laimiņu sētā.
Izsvempjos no mašīnas, izvelku divriteni un saku:
- Paldies! Grāmatas pagaidām ienesīsim verandā, lai nav jākavējas. Vēlāk pats tikšu galā.
- Kā kungs vēlas, ironiskā tonī teic atraitnis Roberts. Atslēdzu durvis, un, to vien gaidījis, laukā izsprūk
Knausis.
- Vecīt, tūlīt atkal braukšu prom, brīdinu kaķi, esi drīz atpakaļ.
Knausis bezrūpīgi trinas gar mājas stūri, it kā teiktais uz viņu neattiektos.
Stundas ceturksni ar dāsno dāvinātāju un automašīnas šoferi stiepjam grāmatas verandā. Jūtos pateicību parādā un saku: Ja naudu neņemat, varbūt varu norēķināties graudā?
Abi vīri saskatās un parausta plecus. Atstāju viņus pagalmā un, iesteidzies virtuvē, no skapīša izņemu pudeli.
- Piķjevoi spirt[4], roberts lasa uz pudeles etiķetes,
- kas tas par musturi? Vilmār, tādu blašķi esi redzējis?
- Tā nāk no ziemeļiem, kur parastais šņabis sasalst biezputrā, šoferis bez emocijām paskaidro, es tur krievu laikā dienēju.
- Bet es strādāju mežā, saku.
- Zonā? Vilmārs jautā, pievērsdams man ziņkāru skatienu.
- Tas tik vēl trūka. Romantikas pēc dauzījos apkārt. Biju jauns un muļķis.
- Un no tiem laikiem glabāji pudeli neizdzertu? tagad brīnās Roberts.
- Tā stāvēja plauktā kā suvenīrs.
- Še, ņem atpakaļ, Roberts stiepj man pudeli, neesam tik izslāpuši, lai kāstu iekšā mantu, ko esi glabājis gadu gadiem.
- Kā atmiņu, piebalso Vilmārs.
- Paldies, veči, tencinu, es to novērtēju.
Kā atmiņu… Man no ziemeļiem bija daudz labākas atmiņas. Viņu sauca Tatjana. Medmāsa Arhangeļskas slimnīcā, kur mani nogādāja brigādes traktorists Fedja ar "meža kaķi", kad krītoša koka zars trāpīja pa manu vējaino galvu. Desmit dienu laikā, kamēr gulēju ar smadzeņu satricinājumu, paguvu Tatjanā ieskatīties tiktāl, ka aicināju viņu sev līdzi uz Latviju, uz dzimtsarakstu nodaļu savas dzimtās pilsētas Lielajā ielā. Tatjana manām lūpām uzspieda pirkstu un aizrādīja, ka ar tādām lietām nejoko. Bet es to neievēroju un biju romantiskā jutoņā līdz dienai, tam brīdim, kad palātā, kur patlaban ziemeļmeitu centos iekārdināt ar Latvijas priekšrocībām salīdzinājumā ar tumšajiem mežiem, ienāca varens, ar bārdu noaudzis dēlietis, bez ceremonijām pacēla Taņu kā spalviņu, pāris apļu izgrieza valša solī un jautāja, vai viņa nākšot tam par sievu. Sev par postu redzēju, ka mana iecerētā apskāva puisieša kaklu un klusējot piekrītoši pamāja ar galvu…
Nedēļu vēlāk pēc lielā rubļa saņemšanas savas atmiņas par Tatjanu centos noslīcināt konjakā citas sievietes sabiedrībā. Viņu, šķiet, sauca Vaļa, nē, Alevtīna.
Un tomēr šajā slimnīcā pavadītais laiks un Tatjana ar pelēkajām acīm vēl ilgi palika atmiņā kā manas klaidoņa dzīves gaišākie brīži…