Bet visādi citādi Monvīda Skurbja grāmatu varoņi bija apsviedīgi cilvēki. Šķiet, viens pat strādāja glaunā krogā par ārā sviedēju. Ne tādi pabalsta saņēmēji divās paaudzēs kā tas slaists no Lejas Ķipstu mājām, kurš sūtīja vēstuli uz pilsētas sociālo dienestu, lai atsūta meistaru, ja plītij vajadzēja iztīrīt sodrēju kanālus.
Slīmestam no Lejas Ķipstiem ir slinkums pat atvilkties pie manis. Sociālā dienesta darbinieks, tādu iesniegumu saņēmis, paceļ telefona klausuli un zvana pagasta domes priekšsēdim, un jautā kādēļ jūsu ciemā tiek ignorētas maznodrošināto ģimeņu elementārās vajadzības? Pagastvecis nospļaujas, lai neizlamātos par šo tipu spēka gados, kas nav spējīgs pats savā labā pat pirkstu pakustināt, un ar mašīnu brauc pie manis, dodams rīkojumu un brīnīdamies, kādus fruktus brīvā Latvijā esam izaudzinājuši…
Vēl brīdi pamīņājies autobusa pieturā, devos prom.
Savu māti sagribējies redzēt, kura noteikti jau sen ir mirusi… Nu patiešām, kā latīņamerikāņu seriālos, kurus savulaik visi skatījāmies, brīžam asaras slaucīdami, it kā mūsu tautai pēdējā pusgadsimtā savu traģēdiju būtu trūcis.
… Dažkārt naktī pamostos no sapņiem, un viegli iedomāties, kāda satura sapņi var rādīties skursteņslauķim, kas caurām dienām staigā gan pa stāviem, gan slapjiem, nolijušiem jumtiem, un sāku prātot par dzīvi. Vai man lemts sagaidīt savu sievieti? Kad pirmoreiz sāku dzīvot kopā ar Minnu, šķita, ka tā būs viņa. Tomēr raksturi nesaskanēja. Izkaptij ar akmeni arī nesaskan. Vai kādreiz ar kādu sievieti saskanēs? Naktī, tumsā guļot, to ir grūti pareģot. Bet pieļauju, ka var gadīties. Man vēl patālu līdz simtajai dzimšanas dienai. Un tomēr. Ir aizritējuši miljoniem manas dzīves mirkļu, katrs no tiem savu reizi ir nesis prieku, vilšanos, baudu, slimības, sāpes, gandarījumu, lepnumu, smeldzi, ļaužu mēlnesību un augstsirdību, mīlestības alkas tik daudz no visa tā cilvēcisko jūtu spektra, ka pilnīgi pietiktu arī simtgadīgam mūžam.
Tagad, dzīvojot vienatnē, šīs jūtas pārpārēm pietiktu arī daudz mazākam laika nogrieznim. Cilvēkam vecā, čīkstošā un caurvējainā mājā, kur nakts tumsā klīst reiz te mitušo ļaužu gari, zūdīdamies, kā nolaists viņu sūri grūti celtais patvērums, nav iespējams nodzīvot ļoti ilgi… Kāds no mums abiem nonīks pirmais. Kāpēc līdz šim esmu viens, ja no tā brīža, kad atklāju, ko nozīmē sieviete, man piedzīvojumu nav trūcis? Vai liktenis īsto dzīvesbiedru piešķir tik reti, kā lielo laimestu? Liktenis, kā jau minēju, ir nejaušību virkne, ko visiem spēkiem cenšamies veidot pēc sava prāta. Bet varbūt likteņa aizsākumu līdz ar knupīti mums iešķiebj vecāki? Ja mans tēvs ar māti nejauši nesatiktos, nez vai te gulšņātu un prātotu? To droši vien darītu kāds cits. Un, ja vecāki nebūtu šķīrušies, es noteikti tiktu nosaukts kādā citā vārdā un manā bērnībā spīdētu vairāk mīlestības saules. Iespējams, ka pat nebūtu vienīgais bērns, varētu lepoties ar brāli vai māsu. Bet vai šo nejaušību virkni mēs spējam ietekmēt, ja pat mūsu Saules sistēma, kā dzirdēju no cienījama lektora, ir radusies liktenīgas nejaušības dēļ? Viņš bija pārliecināts, ka, ja saule Lielā Sprādziena rezultātā iegūtu citu orbītu, mūsu mīļā zemīte šobrīd varbūt atgādinātu Mēnesi, Marsu vai, teiksim, Veneru…
Mana tikšanās ar Minnu arī bija nejaušība. Vai uz Minnu es varēju paļauties? Viņa ir tik mainīga kā pavasara diena, kā rudens diena te debess ir tik gaiša kā paradīzes uzgaidāmā telpa, te niknas vēja brāzmas auro aizvildamās, šļāc sejā lietus šaltis un pat krusu.
Atceros, aizpērnā gada kartupeļu talkā, ceļot traktora piekabē kartupeļu maisu, tā pavirši aizsietais gals atraisījās un krietna daļa tupeņu nobira zemē. No netālu līkņājošās manas bijušās draudzenes Minnas lūpām vējš atnesa frāzi: "… ne viņš mīlētājs, ne zārka nesējs…"
Allažīgi ņiprā Liene, kas nesen pārcēlās uz dzīvi laukos un strādāja pagasta aptiekā par farmaceiti, tik aizrautīgi iesmējās, it kā būtu izdzirdusi vienu no labākajiem jokiem savā mūžā.
Ne velti saka vārds nokauj. No dzirdētā brīdi jutos kā bezsamaņā, kā toreiz, pēc kautiņa Kazahstānā, kad improvizētā deju vakarā klajā laukā mums svingot netraucēja nedz druvu rugāji, nedz blakus stāvošie kombaini, pat ne Genas pārlieku vētrainā mandolīnas spēle, kurā melodijai bija otršķirīga nozīme. Kļūmīgais starpgadījums sākās, kad citas brigādes traktoristi gribēja atkantēt mūsu meitenes, salmu stirpotājas, un mēs darbā laidām gan ugunsdzēšamos aparātus, gan pašas lielākās uzgriežņu atslēgas. Tango vietā mani ar helikopteru aizrāva uz tuvākā centra slimnīcu.
"Veltīgi tu vārsti muti, Minna," tajā kartupeļu talkas dienā gribēju iesaukties, "savā mūžā esmu nesis vismaz duci zārku, jo vēl nav gadījies dzirdēt, ka vismaz kāds uz kapsētu būtu aizcilpojis savām kājām. Arī viena tava dēla, Aivara, zārku nesu, jo zēns trīspadsmit gadu vecumā ielūza mūsu Tīreļupes ledū…
Bet, kas attiecas uz mīlēšanos, savos ilgajos klejojumos esmu to darījis gan vilciena tualetē, gan nakts reisa tālsatiksmes autobusa pēdējā sēdeklī, nemaz nerunājot par mums abiem, Minna. Vai aizmirsi, kā reiz mīlējāmies ciema izpildkomitejas bēniņos pie nule iztīrītā skursteņa, kad atnesi man pusdienas padomju saimniecības pastāvēšanas pēdējā gadā un mūs pārsteidza apkopēja, kurai aizdomīga šķita atvērtā griestu lūka? Bet vai normālam vīrietim jādižojas ar saviem iekarojumiem mīlas frontē? Ja tā padomā, es varētu būt nopelniem bagātais tēvs. Bet joprojām esmu vecpuisis, nelaulājies un divreiz pašķīries no Minnas…"