- Nu, ta mēs brauks, saka Vilmārs.
- Varbūt vismaz kafiju varu piedāvāt? gribu būt viesmīlīgs.
- Citreiz, Roberts atteic, kad iztīrīsi skursteni manam namelim, tad padzersim.
- Čau, atsveicinās šoferis Vilmārs, un abi kāpj furgona kabīnē.
Palicis viens, eju verandā un, gandarīts par ieguvumu, cilāju grāmatu sējumus. No Friča Bārdas dzeju krājuma izkrīt fotogrāfija, kurā redzami kāds puisis un meitene. Abi smejoši, vējā sajauktiem matiem un laimīgām acīm. Lūkojos šajā attēlā un nez kādēļ viņus apskaužu, kaut gan ne vienu, ne otru nepazīstu. Ja tas tomēr ir Roberts, tad dzīve ir labākais grimētājs vajag prast tik meistarīgi iezīmēt asus vaibstus sapņaina jaunekļa sejā, lai tā kļūtu par skarba vīra vaibstiem…
Nolemju, ka bilde jāatdod bijušajam grāmatu īpašniekam. Tādas atmiņas būtu grēks zaudēt. Jau tā cilvēks dzīves dienās šo un to zaudē.
Knausis atgriežas verandā, uzlec uz galda un sāk apošņāt grāmatas.
- Kaķi nemāk lasīt, aizrādu, noglāstot viņa kažociņu. Knausis paskatās manī savām noslēpumainajām acīm, kā teikdams: "Kaķi māk lasīt cilvēka domas. Es, piemēram, zinu, ka ar manu sabiedrību vien tev nepietiek. Tikai nesaprotu, kāpēc vajadzīgs šis te medījums, kas nav ēdams…"
Un, vienaldzīgi uzkāpis grāmatu grēdai, apsēžas. Tad ieņurdējies sāk kasīties.
Čau, Knausi, saku, tev taisnība. Tikai vispirms uzvilkšu savu Džordžio Armani smokingu.
No pieliekamā izņemu melno, sodrējaino amata tērpu, paķeru veco brezenta somu, kurā mani štrumenti, un sieviešu divritenis stūrē taisnā ceļā uz Šīnām, kur savā vasarnīcā nedēļas nogalēs dzīvo Edvīns Apogs.
"Kāpēc tu, velns parāvis, neiegādājies mobiļņiku?!" viņš vakar bļaustījās, iebraucis ar glauno vāģi manā sētā. "Katru reizi, kad vajag tevi dabūt aiz naga, jābrauc vizītē, kā pie prezidenta!"
"Es esmu prezidents," atbildēju, "tikai bez šlipses. Mani pavalstnieki ir visi pagasta skursteņi."
"Nu, nu," pagasta darbonis nosmēja, "nu tad, prezidenta kungs, laipni lūgtum, atbrauciet pie firmas "Harbor West" valdes locekļa Apoga. Viņam vairs nevelk plītē. Un tā kā būtu mobiļņiks!"
"Ja pagasts nopirks, tad būs," atteicu, jo nojautu, ka pagasta domes priekšnieka vietnieks saimnieciskajā darbā tik nekaunīgai prasībai nepiekritīs.
"Nopirks, kur ta liksies," Apogs, pamiedzis man ar aci, garantēja.
Lēnā garā minu pedāļus, braukdams garām centra veikalam, pastam, un, tikko esmu pie bagātā Laiviņa lepnās mājas, pa vārtiem izdrāžas pats saimnieks un sauc: Jev… Lampij… kā tevi tur sauc, Ņeščastnij, nelaime! Nāc palīgā!
- Kas par štelli? gribu zināt, jo pirmo reizi redzu viņu tik uztrauktu, varētu pat sacīt, izmisušu.
- Saprotiet, Jevlampij, mans puika, Rodžers, iesprūdis kamīna skurstenī! Izmocījos, izmocījos, nevaru dabūt ārā!
- Vajadzēja zvanīt 112, dodu padomu, prātodams, kāpēc puika tur līdis.
- Saproti, cienītais, neērti no cilvēkiem padomās, ka arī Laiviņa dēls ir galīgi kreizī… Par laimi, jūs braucāt…
Jokus pie malas, tā ir nopietna lieta. Nosviežu divriteni pie dzīvžoga un pusteciņus sekoju saimniekam, aiz sliekšņa cenzdamies novilkt netīros puszābakus.
- Nevajag, nevajag, viņš sauc, lai paliek kājās.
Pa diviem pakāpieniem lēkdami, uzsteidzamies tādā
kā pusstāvā, kur plašās telpas stūri ieplēties milzīgs kamīns. Netālu no grandiozā brīnuma uz grīdas sēž maza nelaimes čupiņa tā ir Rodžera māsiņa. Viņa nepārtraukti klana pārlieku lielo galvu un skatās uz kamīna kurtuvi. Bērnam gar mutes kaktiņu nokarājas siekalu stīdziņa. Blakus, rokas lauzīdama, stāv Laiviņa kundze un tikko valda asaras.
- Meistar, mīļais, palīdziet… viņa mani uzrunā.
Pirms pusgada šī kundze mani norāja kā puišeli, kad
grasījos ar zābakiem kājās šķērsot telpu, lai tiktu uz bēniņiem.
Ticis pie kamīna, ielienu gandrīz tajā iekšā un saucu: Rodžer, kā jūties?
- Sūda kamīns, dzirdu slāpētu balsi, netieku laukā no skursteņa…
- Kā tad ielīdi?
- No augšas, zēns skaidro.
- Rodžer, kā tu man varēji to nodarīt? murmina Laiviņa kundze.
Brīdi gudroju, ko darīt.
- Rokas vari pakustināt? jautāju.
- Nē, piespiestas.
Skaidra lieta, no augšas nolaisto virvi viņš nevarēs satvert.
- Man vajag kaut kādu gaismu, saku saimniekam. Viņš aizsteidzas.
- Ak Dievs, kundze šņukst. Mazā meitenīte sāk raudāt.
- Un tu vēl, Lienlt, sieviete pārmetoši viņu uzrunā, nav laika ar tevi ņemties, jāglābj brālītis…
Un, pagriezusies pret mani, turpina: Rīt atkal vedīsim Lienīti prom uz klīniku. Profesors teica, ka šoreiz kurss būšot ilgāks…
Meitenītei esot Dauna slimība, tā pagastā dzirdēju.
- Rodžer, mīļais, vai tev ir, ko elpot? Viņa pievēršas skurstenim. Kā atbilde noskan vārgs šķaudiens.
Atsteidzas Laiviņš ar kabatas lukturīti.
Saliecies trijos likumos, stenēdams ielienu kamīna kurtuvē un vēršu lukturīša staru dūmenī. Sejā birst sodrēji. Zēns spārdās un činkst. Secinu, ka viņš ir iesprūdis pārāk augstu, lai to spētu aizsniegt.
- Turies! uzsaucu. Zinu, kā dabūt tevi ārā!
- Ātrāk… Pēc balss dzirdu, ka nupat jau Rodžeram dūša papēžos.
- Nepaspēsi ne atjēgties!
Izlienu no apjomīgās kurtuves.
- Jums perforators mājās ir? gribu zināt.
No saimnieka atbildes atkarīgs, cik laika vajadzēs, lai gūstekni atbrīvotu.
- Ir, Laiviņa kungs apstiprina, taisīsiet skurstenī caurumu?
Pamāju un redzu, ka Rodžera māte satver galvu. Bet vai nesavainosiet zēnu?
Viszinigi nosmaidu. Vairāk cietis jūsu parkets, saku.
- Ak tā… Nūja… Vīrs, atnes meistaram to lielo plēves rulli, kurā bija klavieres, viņa dod rīkojumu.