Virs, neteikdams ne vārda, atkal aizsteidzas. Uz grīdas sēdošā Lienīte sāk aizgūtnēm raudāt. Bērnu satraukusi kņada un skaļās balsis. Māte beidzot paņem viņu uz rokām.
- Ak, tu mana puņķu vācelīte… mana nabadzīte! Noslaucīsim degunu.
Meitenīte ieķeras mātes auskarā, kas atgādina kroņlukturi, un parauj to tik spēcīgi, ka sieviete no sāpēm iekliedzas.
- Dullā muša! Man taču sāp!
Viņa noliek Lienīti uz grīdas un satver savainoto ausi. Uz rokas parādās asinis.
- Ak Dievs! Kāpēc mēs esam tā piemeklēti?…
Atsteidzas saimnieks ar triecienurbjmašīnu vienā rokā
un lielu plēves saini padusē.
Noskatu dižo meistardarbu, no kura iekšām dzirdama Rodžera žēlā balss.
- To glauno pulksteni un vāzi vajadzētu noņemt, saku, kāpšu uz kamīna karnīzes.
- Bet… vai tomēr nevajadzētu novilkt ielas apavus? bikli apjautājas mājasmāte.
- Izabel, tik un tā te viss nobirs ar ķieģeļu šķembām un javas putekļiem, visai neiecietīgi aizrāda saimnieks.
- Vinsent, gribēju kā labāk, Izabella taisnojas, ak Dievs, ak Dievs, vai nevar ātrāk…
- Ātri tikai blusas ķer, man izsprūk vecum vecais teiciens, jo jūtos stāvokļa noteicējs, vai kāds ķeblis nav pie rokas?
Vinsents atkal aizsteidzas un atnes polsterētu mēbeli uz likām kājām.
- Derēs? viņš noprasa. Tūlīt uzklāšu avīzi.
- Manu baroka stila pufu?! Izabellu, šķiet, pārņēmušas šausmas. Kas vēl nebūs?
"Nebaidies, nekas nebūs," man gribas teikt, bet noklusēju, jābūt taču pieklājīgam.
Mājas saimnieks ari neko neatbild un, paķēris avīzi, uzklāj smalkajai mēbelei.
- Kāp augšā, viņš dod rīkojumu, bet pats, satvēris perforatora vada galu, iesprauž to rozetē.
Uztrausies uz kamīna karnīzes, acīm nomēru attālumu līdz grīdai, un urbjmašīna, manās rokās vibrējot, sāk drupināt skursteņa dekoratīvos ķieģeļus, ka put vien.
Dzirdu, ka Izabella kaut ko vaimanā par dārgajiem aizkariem, bet nevienu no mums, izņemot viņu pašu, tas neinteresē.
Kad esmu iegrauzies skurstenī, manuprāt, pietiekami dziļi, lai tiktu klāt nelaimīgajam Rodžeram, aiz muguras dzirdu Izabellas prieka saucienu.
Pārsteigts par mājasmātes pēkšņo garastāvokļa maiņu, pagriežos un ieraugu zēnu, kas patlaban lien ārā no kurtuves. Viņa Ziemassvētku vecīša garais, sarkanais tērps vienos sodrējos, it kā viņš personificētu visu skursteņslauķu Ziemassvētku vecīti.
"Pie visiem velniem, vai man tagad būs jāskaita kāds pantiņš, lai dabūtu dāvanu?" prātā iešaujas pastulba doma, kuru pārtrauc Izabellas izbrīns: Rodžer, kas tā tev par paciņu rokā?
- Lienītei, viņš paskaidro, jūs taču māsu atkal vedīsiet ārstēt. Tāpēc… gribēju apsveikt tagad… Uz slimnīcu Santaklauss negribēs braukt.
- Man nav ko teikt… nomurmina Vinsents.
Grasos nokāpt, bet kāja aizķeras perforatora vadā, un
zaudēju līdzsvaru. Cenšoties to atgūt, kaut kā neveikli sametos un dzirdu brīkšķi, jo lūst viena no smalkā ķebļa kājām.
Zaudēju pamatu un smagi nogāžos uz parketa.
- Lempis! pēc Izabellas balss secinu, ka viņas garastāvoklis atkal ir krasi manījies. Ak, šīs sievietes…
Pēc apkārtējo sejām noprotu, ka viņi labprāt vēlētos, lai no skursteņa ārdītāja te vairs nebūtu ne smakas. Vienīgi mazā Lienīte, pievērsusi man savu sejiņu, smaida. Un dzirdu nevainīga bērna balsī mīļi izrunātu vārdu: Lempis…
Pieklājīgi atvados un, vispārēja klusuma pavadīts, izeju pa durvīm. Vienīgais, ko dzirdu, ir javas drumslu un ķieģeļu skrapsti zem manām kājām.
Arā sācis rasināt kluss rudens lietutiņš. Apstājos pie divriteņa un sakopoju domas. Varbūt ieskriet apciemot Minnu? Sievietes savā būtībā ir līdzjūtīgas. Pastāstīšu, ka satiku Vilni un viņš man ieteica laiku pa laikam iegriezties frizētavā.
Ar plaukstu notraušu biksēm Laiviņu glaunā kamīna putekļus, aizpogāju krekla apkakli un jūtos labāk. Vai tad noticis kaut kas sevišķs? Godam centos veikt savu glābēja misiju. Galu galā, ja nebūtu ieradies, varbūt Rodžers vēl šobrīd tupētu skurstenī kā pats nemākulīgākais Ziemassvētku vecītis…
*»*
Pa ceļu pretī nāk Dzirnu Andrejs un smaida. Vai jau no paša rīta būtu paguvis uztankoties?
- Kas tev par lustēm? apjautājos.
Mēs, divi šķindeļsitēji, Jūle mūsu brūte, Ko pa nakti nopelnām, To pa dienu nodzeram… -
viņš pusbalsī iedziedas un turpina:
- Minna mani uzfrizierēja kā brūtgānu!
Vecais Ģīmis noceļ cepuri un demonstrē kailo galvu, uz kuras vairs nav neviena matiņa.
Esmu pārsteigts. Cik atceros, viņam nekad neesmu redzējis matus.
Dzirnu Andrejs, redzot manu pārsteigumu, paziņo: No manām ausēm līda ārā matu kušķi. Tas tik ir sievišķis, izmanīgs uz visām kantēm! Visus nopļāva. Kā ar trimeri.
Skaidrs, ka Vecais Ģīmis ir maķenīt uztankojies. Skaidrā prātā neviens tādus sīkumus neies stāstīt, stāvēdams ceļa vidū.
- Es bišķi uzjēmu uz krūts, Dzirnu Andrejs apstiprina manu secinājumu, uz to kāzu rēķina. Tur jau diez vai ko dos. Kas ta šiem, diviem nabadziņiem, vispārīgi ir tik vien kā plikas dvēseles…
- Esi pārliecināts?
- Nu kā ta, viņš apstiprina, savā laikā es tam puikam iedevu vienu maizes kukuli pa frei. Šis izskatījās tāds pabadis. Un ko domā vakar šis mani mājās atron un teic, lai nāku uz to viņa precēšanos. Kas ta man skaidrs, ka iešu. Un savu preileni pajemšu līdz, lai. Mēs viņiem manas Lūces pašadītos cimdus un zeķes…
- Tad jau tiksimies, saku.
- Rasi, tomēr sanāks vēl iekampt, kaimiņš teic, piemiedzis aci.
- Es savu normu esmu izkampis, atbildu.
- Viens vienmēr der, Vecais Ģimis secina un kā katru reizi, kad mums ar viņu iznāk runāt par šo tematu, ar nožēlu palūkojas mani. Kā jau uz nelaimīgu cilvēku, kurš zaudējis vienu no šīs dzīves baudām.