Ja viņš zinātu manas apņemšanās iemeslu, varbūt saprastu, kādēļ esmu kļuvis par atturībnieku. Bet neiešu jau stāstīt par šo notikumu. Tas bija Arhangeļskas apgabalā, kur mani tādu kā mežcirtēju brigādes brigadieri vīri deleģēja uz pilsētu pēc viņu divus mēnešus nesaņemtajām algām. Bankā parakstījies par pamatīgo naudas žūksni, pirms braukšanas ar bobiku atpakaļ uz mežiem nolēmu apmierināt alkas pēc civilizācijas komforta un vismaz restorānā ieturēt pusdienas. Pēc boršča šķīvja izstrēbšanas, kad ķēros klāt otrajam, pie mana galdiņa pienācis, palūdza atļauju apsēsties tāds pats meža vīrs kā es.
Kas tad man, būs ar ko parunāt, nopriecājos.
… Pamodos otrā rītā viesnīcas numura gultā ar nepazīstamu sievieti pie sāniem. Un pirmā doma, kas uzplaiksnīja apstulbušajās smadzenēs, bija nolādēts, kas ar lielo naudas žūksni? Lēcu no gultas un sāku drudžaini meklēt portfeli. Protams, atradu tikai kapeiku sauju. Sakņupis uz gultas malas, jutu, ka šī ir manas dzīves vismelnākā stunda. Nepietika ar to, ka naudu neatradu, es biju nodevis savus brigādes vīrus, kuri mani gaidīja atgriežamies mežā jau vakar ne vien ar algām, bet arī ar pārtiku… Žora, kas brigādē uzņēmās pavāra pienākumus, vakar pirms manas braukšanas izvilka no slepenajiem krājumiem pēdējo "Tūristu brokastu" kārbu, ko kāri izēdu.
Izmisuma un drausmīgu paģiru mocīts, jutu, ka sāku pamazām nosirmot. Ko darīt? Purināju savu gultas draudzeni un jautāju, lai viņa izstāsta, kas vakar notika. Bet Ievas meita, laiski atvērusi krāsotos plakstiņus, vispirms palūdza uzsmēķēt un sāka interesēties, vai esam izdzēruši visu šampanieti.
"Pie velna šampanieti!" es ieaurojos. "Man visa nauda pazudusi!"
"Nauda?" draudzene gausi runāja. "Nevajadzēja tik daudz dzert." Nesteidzīgi uzvilkusi krūšturi, viņa paslējās un ar dūri piedauzīja sienai. "Onufrij," viņa iesaucās, "tas latvietis grib zināt, kur palikusi viņa nauda…" un iesmējās vēl neatskurbušas sievietes smieklus.
"Ko zviedz," uzbļāvu, "tu maz apjēdz, ko esmu izdarījis? Tādu naudu savā mūžā neesi redzējusi, palaistuve!"
"Lēnāk, puis," sieviete kļuva nopietna, "nemētājies ar vārdiem!" un piedauzīja sienai otro reizi.
"Onufrij, ienāc, te viens uzprasās!"
Nolamājies sāku atkal vandīties pa bikšu kabatām, meklēdams nazi, lai aizstāvētos, jo sapratu, ka dzīves vairs nav.
Sieviete iztrausās no gultas un pārcilāja tukšās pudeles, līdz vienā ieraudzīja šķidrumu. No kakliņa iedzērusi novadējušos un remdeno šampanieti, tā pudeli vairs neizlaida no rokas. Sapratu, ka ne jau manā pusē viņa būs, kad ienāks Onufrijs.
Un tur jau viņš vēra durvis. Ar manu naudas portfeli rokā! Svētie gari, būšu jums pateicīgs līdz mūža galam…
"Dzert vajag mazāk," Onufrijs basā norūca, "tad zināsi, kur tava nauda…"
"Kur to atradi?" juzdams, ka man, par spīti paģirām, dvēsele gluži vai iegavilējas no prieka, piesmakušā balsi apjautājos.
"Vbt, čudak čelovek,"[5] Onufrijs brīnījās, "pats tak pusnakti iedevi, lai sargājot, somā esot nauda trijiem žiguļiem…"
- Tu esot noriktēts par vedēju, Dzirnu Andrejs pārtrauc atmiņas par jaunības piedzīvojumiem, man Minna paklārēja. ŠI pate ar. Kā jūs varēsiet satikt, to es gribētu redzēt, vienmēr plēšaties kā kaķi…
- Tad tik turi acis vaļā, saku, ja līdz tam brīdim nebūsi aplūzis.
Šis aizrādījums Vecajam Ģīmim nav pa spalvai. Viņš nokrekšķas un maina tematu.
- Kur ta tagad stūrēsi? Ar pie Minnas? Lai nodzen tos sarus? Negribi vais izskatīties pēc arestanta kā tie augstie kungi, kas zīmējas, nozēluši rugājiem?
- Braukšu vecajam Diklim palīgā. Šis uzriktējis centrālapkures katlu, bet nevelk, saku.
- Mēs jau visi šķietamies diži lieli ķeneri, Vecais Ģīmis atzīst, bet uz laukiem tādiem jābūt. Taču ne vienmēr viss sanāk kā vaig. Kā man toreiz gā ar to dekodieri…
- Zini ko, es braukšu, kļūstu steidzīgs, jo šo stāstu esmu dzirdējis reizes trīs kā Dzirnu Andrejs savam vecajam VEF ražotajam radioaparātam ar dekodera palīdzību mēģinājis atjaunot vidējo viļņu diapazonu.
Nu lāb i, lāga vīrs teic, tu jau palaikam aplam nervozīgs…
Pamājam viens otram sveicienus.
Nogriežos pa sānceliņu, kas ved cauri parkam uz pagasta domes ēku, kur Minna īrē telpu frizētavai. Jānoskaidro, kā tad galu galā brauksim uz laulību ceremoniju pilsētā.
Man pretī jauna sieviete, smēķēdama cigareti, stumj bērnu ratiņus. Bēbis brēc neatņemdamies, kā nojauzdams savas bērnības perspektīvas.
Pats nelabais mani parauj aiz mēles. Šalcu: Uz veselību!
Sieviete paskatās baltu aci un jautā: Esi safāzējies, vecais?
Jauni laiki, jauni izteicieni…
Piesleju riteni vecajai gobai, kas izpletuši varenos zarus pār pagastmāju, kā to sargādama, un dodos iekšā. Garā gaiteņa abās pusēs durvis blakus durvīm. Pasts, sociālā aprūpe, tūrisma informācijas birojs, zemes ierīcības dienests, bibliotēka…
Tālāk pagastveča kabinets, vietējās avīzītes redaktora telpa, grāmatvežu kantoris.
Slāju pa gaiteni un kā ik reizi, ja sanāk šeit iegriezties, apstājos pie ziņojumu dēļa. Lasot, ko cilvēki pērk un pārdod, maina vai dāvina, var just pagasta cilvēku rūpes un intereses. Mazās, planšetei piestiprinātās lapiņas ir kā cerību vēstneses un šodienas skarbās dzīves apliecinātājas. Pārdodu graudus… Izīrēju vienistabas dzīvokli… Aužu austenes… īrēju māju ar izpirkšanas tiesībām… Mainu trīsistabu dzīvokli pret automašīnu… Laboju visu marku televizorus… Meklēju kompanjonu braukšanai uz darbu ārzemēs… Pērku "Belarus" starteri… Mainu jūras laivu pret kartupeļu kratītāju…
Par katru šo sludinājumu labs stāstnieks varētu uzrakstīt stāstu. Es to neprotu un domīgs eju tālāk. Varbūt mainīt Laimiņas pret divistabu dzīvokli te, centrā? Nebūtu jāgādā malka, grozītos starp cilvēkiem…