- Jevlampij! gandrīz pie pašām frizētavas durvīm mani panāk pagastveča vietnieka balss. Latgalieša akcents ir kā labi pazīstama firmas zīme.
Pagriežos saucēja virzienā.
- Vari ienākt? mazā auguma vīrietis jautā. Ir darīšana.
- Kas par lietu? gribu zināt.
- Pagasts tev nopirka mobiļņiku, Antons Arons saka, bezceņņiku. Bija akcija. Lai katru reizi nav jābrauc pie tevis kā pie kunga.
- Visu zemju proletārieši tagad ir kungi, paskaidroju.
- Nesapratu… Antons gandrīz vai aizvainotā balsī vēsta.
Tajā mirklī veras frizētavas durvis un parādās Minnas pelēki sudrabainais matu ērkulis.
- Kas par klaigāšanu? viņa grib zināt. Te cilvēki strādā!
- Bleķa kundze… Antons tēvišķīgi aizrāda, klusāk…
- Es arī strādāju, iejaucos, ne jau tu vienīgā!
Minna mani satver aiz rokas un ievelk frizētavā.
- Kas tie par gājieniem? protestēju.
- Kur tu paguvi tā norušķēties? viņa šausminās, redzēdama ķieģeļu putekļiem klātās drēbes.
- Tu zini, cik ir pulkstenis? Bet tev vēl jābrauc pie vecā Dikļa! Kad iesim pirkt jaunlaulātajiem dāvanu?
Pēkšņi, pievilkusi mani sev klāt, ar tādu kvēli noskūpsta, ka iesāpas lūpas.
- Vella sievišķi, tu iekodi! iesaucos. Sajēdz, ko dari? Man vēl jāstrādā!
- Tā vajadzēja, Minna paskaidro, tas par mašīnītes izpestīšanu no dubļiem! Un tagad vari tīties pie vecā Dikļa!
Minna brīdi aplūko savus posta darbus uz manas virslūpas un izskatās gandarīta. Nu ko tu, cilvēks, vari iesākt ar tādu stihisku radījumu? Viņa ir kā dabas parādība…
- Ko mēs jaunlaulātajiem pirksim, Lempīt? sekundi vēlāk Minna gandrīz vai murrā kā pieglaudīga kaķene. Un kāpēc tu tik ilgi vazājies pa tirgu?
No šīs būtnes laikam neko nevaru noslēpt. Arī par Olgu viņa ir informēta. Interesanti, vai par šīsdienas tikšanos Minna uzzinās jau šodien vai pacietīsies līdz ritam? Cik ilgi viņa jauksies cilvēka privātajā dzīvē? Kaut gan no viņas visu ko var sagaidīt.
- Nav komentāru, atbildu ar frāzi, ko bieži esmu dzirdējis sakām deputātus un valsts iestāžu ierēdņus televīzijas ziņās, un pārlaižu skatienu mājīgi un sievišķīgi iekārtotajai frizētavas telpai, kur smaržo pēc visādiem losjoniem, pūderiem, krēmiem un sejas ūdeņiem. Kas viņai te nekaiš! Gaišs un tīrs, nemana ne sodrēju dvaku, ne pelnu kā manās darbavietās. Pie lielā, trīsdaļīgā spoguļa, kurā klients var sevi aplūkot no visām pusēm kā tāds aktieris grimētavā, nolikta šokolādes tāfele.
Minna klusē un izskatās pēc apmulsušas mīļākās, kurai atteikts randiņš.
-Ja pacienāsi, pateikšu, saku, šokolāde mani imponē kopš agras bērnības.
- Neāksties, Lempij, nav laika te ilgi pļurkstēt! Tūlīt uz rīta seansu nāks priekšsēdētāja madāma un ieraudzīs frizētavas salonā netīru sušķi!
- Kas tad mani raušus ierāva iekšā? Ņem vērā, ka ir vēl citas svarīgas darīšanas! Jāiet uz Arona kabinetu. Laikam gribēs pierunāt strādāt par viņa vietnieku.
Minna sāk smieties. Vai par pagasta priekšsēdētāju negribētu? Un, paskatījusies pulkstenī, dod rīkojumu: Vēlākais trijos esi pie manis!
Izliekos, ka neesmu to dzirdējis, un turpinu: Arons izgādājis mobilo telefonu. Nu varēšu uz pagasta rēķina apzvanīt visas brūtes…
Minnai no rokām gandrīz izkrīt birste, ar kuru saslauka matu kumšķus uz grīdas. Viņa izslējās un mirkli mani uzlūko kā sprādzienbīstamu objektu.
- Vai neesi vēl diezgan izbrūtējies?
- Vēl kāds strēķītis būtu jāpacenšas, kas man, brīvam pilsonim, var liegt, atbildu un redzu, ka esmu pāršāvis pār strīpu.
Minna atvēzējas ar birsti.
- Nu tad es eju, saku, starp citu, dāvanu jau nopirku.
Bijušās draudzenes rokas nolaižas. Lampij, uzreiz pateikt nevarēji? Kad vienreiz beigsi mani ķircināt?
Viņa paņem šokolādi un ar visu krāšņo iesaiņojuma papīru pārlauž uz pusēm.
- Ņem, cilvēku spīdzinātāji Ko nopirki?
- Prīmā segu. Izskatās mīksta un pūkaina. Ar visu celofāna čemodānu.
- Kur tā ir? Parādi, gribu redzēt.
- Jau pārvedu mājās.
- Tad labi. Tiksimies četros pie kantora. Tur būšot mikriņš.
Iebāžu šokolādes pusi kombinezona kabatā un dodos uz durvīm.
- Atvadīties vais nemāki? dzirdu Minnas paskarbo balsi.
- Sveiki, miss Friziere! saucu.
Tomēr no birstes neizbēgt tā atsitas pret manu pēcpusi.
Apsviežos, izrauju to Minnai no rokām un, izšmaucis pa durvīm, iemetu gaiteņa atkritumu kastē.
- Labrīt! saka pagasta priekšsēdētāja sieva. Palīdzat telpu uzkopšanā?
- …brīt! atsaucos. Tāds vīriešiem tas liktenis!
Durvis atsprāgst, un Minnas roka atkal grib mani satvert, bet tad viņa ierauga svarīgo klienti.
- Ak, šie vīrieši! viņa iesaucas. Nekad neizdara visu, kā nākas!
Pagastveča dzīvesbiedre piekrīt: Minna, es tev pilnīgi piekrītu. Manējais ir tāds pats!
Zināms, ja jāspriež par vīriešiem, tad sieviete sievietē vienmēr atradīs sabiedroto.
Šajos spriedelējumos nolemju neņemt dalību un steidzīgi dodos pa kāpnēm augšā uz Arona kabinetu.
- Nāc, nāc iekšā, ko klaudzini, amata vīrs sauc, pieceldamies no krēsla.
- Kādā sakarā tāda laipnība no pagasta puses? gribu zināt. Ilgi nebūs jāgaida, ka mobilo telefonu uz valdīšanas rēķina pieprasīs pastniece un šoferis, kas vadā bērnus uz skolu…
- Bija signāls, teic Antons Arons, maza auguma depigais vīriņš, apsēdies, ir viens jautājums.
Nu, kad jau, tad jau. Ja priekšniecība piedāvā krēslu, tad jāsēž.
- Esmu nesen šajā pagastā, un vēl ne reizi nav bijusi vajadzība palīdzēt cilvēkam tik nožēlojamā situācijā…