Zinu, ka nesen Antons te ieprecējās. Kas tad nepazīst Rozīšu Pārslu, apsviedīgo veikalnieci, kura ar šo kundziņu iepazinās ekskursijas laikā pa Latgali un atveda sev līdzi "maģo Antoniņu". Gandrīz kā pavasara bullēnu stiprā pavadā.
- … redzi, kas par lietu, Arons domīgi turpina, Cipriķu Intai nomira mamma, un Inta palika viena ar mazu bērniņu…
Zinu, Inta pirms dzemdībām strādāja siltumnīcu kompleksā, bet tad pasaulē nāca mazulis. Pagasta bērnudārzs drudžainajā privatizācijas laikā tika privatizēts un tajā ierīkots motelis, lai garāmbraucošajiem tūristiem būtu kur atpūsties no ceļa iespaidiem.
- … vārdu sakot, pagasts Intai piešķīra mazturīgo pabalstu, un abi ar mazo kaut kā velk dzīvību, taču mājā trūkst vīrieša rokas… Drīz būs uzcelts jaunais bērnudārzs, bet, kamēr tas nav gatavs, abi nīkst tai mazajā mājelē.
Zinu, viņas brūtgāns Markuss pilsētā sapazinās ar kādu tramvaja vadītāju un tagad dzīvo pie tās un braukā tramvajos kā biļešu kontrolieris. Viņam darbs, bet Inta tukšā… Runā, ka viņa aiz vientulības kļuvusi ticīga. Bet katrs meklē kādu mierinājumu.
- Ko gribi, lai daru? apjautājos. Esmu viņai maķenīt par vecu!
Antons noskata mani kā nezin kādu lovelasu un turpina: Lai saskaldītu viņai malkas kravu, tu esi pašā laikā.
- Un to sīkumu ar malkas saskaldīšanu tu uzskati par nožēlojamu situāciju? iesmejos.
- Zinu, ka esi ziemeļos gāzis mežus, Antons teic, nožēlojami ir tas, ka nevaram tev samaksāt par palīdzēšanu Intai.
- Netaisi problēmu, kur nevajag, saku un tajā pašā mirkli iedomājos, kādu seju rādīs Minna, kad uzzinās par šo talkas dienu.
- Redzu, ka varu paļauties, Jevlampij, Arons teic.
Klusēju. Pēc brīža Antons pieiet pie galda un no atvilktnes izņem mobilā telefona krāsaino kārbu.
- Ņem. Tavu numuru uzrakstīju uz pases malas.
Otro reizi mūžā saņemu dāvanu no svešiem cilvēkiem.
Vispirms no Dzirnu Andreja divriteni, tagad no Antona Arona telefonu…
- Kas maksās rēķinu par sarunām? humora pēc noprasu.
- Ka tevi nalabais! Antons aiz pārsteiguma iesaucas latgaliešu mēlē. Vaina trubačists… Pats maksāsi kā mīļeņkij!
- Jokus nesaproti?
- Ar čangaļiem joki mazi, Arons brīdina.
- Paldies, saku, nu varēšu komunicēt kā tagad modē.
- Tagad varēsi komunicēt kā komunistu partijas sekretārs, tagad joko Antons, toreiz gan mobiļņiku nebija…
- Dievs, pasarg no grēka, tajos laikos neesmu bijis pat pionieris…
- Es gan biju, Arons atzīstas, tāpēc ka tā vajadzēja.
Paskatos pulkstenī.
- Labi, labi, skrien, sarunu biedrs, mājienu sapratis, teic, paldies, ka neatstāsi sievieti gribot…
- Tāpēc notiek daudzas traģēdijas, pats sev šķietu liels filozofs.
Jau pagastmājas gaitenī apskatu savu nokiju. Tā nekas, cipariņi uz tastatūras taustiņiem diezgan prāvi, varēšu ar saviem strupajiem pirkstiem uzspiest vajadzīgo numuru.
Redzēsim, kas piezvanīs pirmais. Esmu gatavs atbildēt.
* * *
Pie ārdurvīm gandrīz saskrienos ar Alfredo. Sveicināmies kā jau paziņas. Vēl pirms gada viņš ciemojās Laimiņās, kad sētā bija ieskrējusi traka lapsa. Par laimi, policists brauca mājās no neveiksmīgām mežacūku medībām. Vecais Diklis bija žēlojies, ka tās saimniekojot viņa kartupeļu druvā kā nelabās. Apturēju Alfredo džipu īstajā brīdī, jo lapsa vēl nebija aizskrējusi tālāk stāvēja un slienājās pie šķūņa.
Policists lapsai blieza virsū no abiem stobriem, sak, lai jau lopiņam tiek.
- Kā i, Alfredo jautā, pētīdams iesaiņojuma kārbu manā rokā.
- Prīmā, saku, nupat Arons piešķīra mobiļņiku.
Alfredo pārsteigts: Par kādiem nopelniem?
- Dienesta, vēlīgi paskaidroju, lai cilvēkiem mani vieglāk dabūt rokā.
- Tad nu gan esi varen vajadzīgs…
- Rudeņa laiks, drīz apkures sezona.
- Kāds tad i tavs numurs?
Kad Alfredo to ierakstījis savā mobilajā, viņš teic: Tu zini, ka Minna sev nopirkusi mašīnu? Tāds mazs spociņš. Stāv pie lielās klēts blakus tirgus placim. Tagad šai būs jāliek pravas. Interesanti, kas to atbraucis uz šejieni?
- Kā kas? tēloju izbrīnu. Vilnis, viņas puika, šorīt redzēju. Atveda mammīti uz šanci.
- Vēl ārzemju numurs virsū, policists nosaka, laikam vīlies, ka pret Minnu nevar celt iebildumus, visi dulli palikuši uz tiem importa autiņiem.
- Šodien savādāk nevar, saku, kā tev pašam sviežas?
- Sūdīgi, kartupeļu kratītājs nevelk. Biju domājis kā pie sestdienas uztaisīt talku…
- Gadās, nosaku, varētu līdzēt, ja kratītājam būtu skurstenis.
- Jāieskrien no kreņķiem kaukas uzkost…
Pagastmājas otrajā stāvā ir kafejnīca un tur strādā
smukā Valija.
- Labu apetīti, novēlu vecpuisim Alfredo.
- Provēs, policists atbild.
Izeju ārā un tikai tagad tā pa īstam redzu simtgadīgo liepu tukšos zaru vainagus, kļavu lapu sūbējošo zeltu, ar kuru tās izšķērdīgi noklājušas mauriņu sev visapkārt, iekoptās ziedu dobes pagastmājas dienvidu pusē un vēsi zilās rudens debesis. Nakts vētras vēja brāzmas rimušās. Cilvēki, viņu sarunās paustie rūpesti, bažas un prieki brīžiem man aizņem visu prātu un klusais, neuzbāzīgais dabas skaistums paliek otrajā plānā kā izteiksmīga dekorācija. Brīdi stāvu un gudroju, ko Minna sacītu, ja aiznestu viņai vīnsarkano un purpursārto kļavu lapu buķeti? Droši vien uzskatītu, ka ar impulsīvo un mežonīgo skūpstu aizkustinājusi manu sirdi un nāku pie viņas ar cerību karogu.
Nē, lai tik frizē tālāk svarīgo klienti, man šodien pietiekami daudz darba. Aizskriešu paskatīties, kā varu līdzēt vecajam Diklim, un tad pie Intas, kura palikusi viena ar savu bēbi. Iespējams, ka viņai nav malkas pagales, ko bāzt plītī. Malkas vedējs, Arona izrīkots, droši vien atveda un Tauriņu māju sētsvidū izgāza tādus pašus divmetrīgus baļķus, kādus visu ziemu veda uz pagasta katlumāju. Vispirms nāksies pastrādāt ar motorzāģi, lai tos sagarinātu, un tikai tad varēs ķerties pie cirvja…