- Sveiki! dzirdu meitenīgu balsi. Aši pagriežos. Ir patīkami dzirdēt tev adresētu sveicienu, it sevišķi no jaunas sieviešu kārtas būtnes. Sintija, Askolda meitene, ar sārtām kļavu lapām smalkajos pirkstos.
- Labdien, labdien, atsaucos, skaistas lapas, vai ne?
- Skursteņonkul, es vakar uzzīmēju māju… Sintija teic un skatās manī pavērtu muti, ar pieciem skursteņiem.
- Iā nu gan ir varena ēka! brīnos. Sen tādu neesmu redzējis.
- Nekā, meitene spītīgā tonī iebilst, māja ir vienstāvīga un maziņa.
- Redz ko! Un kāpēc tad tik daudz skurs…?
- Lai tu atbrauktu un paliktu ilgāk, viņa mani pārtrauc.
- Jums abiem ar Askoldu taču pietiek savu darīšanu.
Sintija brīdi skatās debesīs tik cītīgi, it kā tur tūlīt,
tūlīt parādīsies Askolds ar lieliem, baltiem spārniem un "Traviatas" partitūru rokās.
- Viņš… viņam jāpārraksta notis… meitene bilst.
- Askolds teica, ka tas ir ļoti svarigi. Mūzika esot galvenais. Ja nu pazūdot senā grāmata, ko viņš atrada…
- Tad ir vāks, es nez kādēj atbildu tīņu leksikā,
- bet kā tev pašai klājas?
- Es zīmēšu vēl vienu mājiņu. Lai mammai ir, kur palikt pa nakti, ja gadijumā sadomā pie mums kādreiz atbraukt ciemos…
-Jā, tas ir svarigi, piekritu, un tās lapas… tu viņai?
- Tās būs Askoldam kāzu buķete.
Uz mirkli novēršu skatienu. Man pēkšņi gribas saudzīgi apskaut meitenes trauslos pleciņus un tēvišķīgi noglāstīt viņas gaišos matus.
- Nu… turaties abi divi… beidzot saku, tu taču zini, ka mēs ar Minnas tanti būsim jūsu vedējtēvs un vedējmāte. Askolds mani lūdza.
- Askolds… Bet ja atbrauks mana īstā māte? Sintija uzstājīgi noprasa. Ko viņa darīs?
- Tad Minnas tante spēlēs akordeonu. Būs kāzu muzikante…
Šāds risinājums līgavu apmierina. Viņa noliec galvu un sāk skaitīt kļavu lapas.
- Septiņas, Sintija pasmaida, es gribētu tik daudz bērnu.
- Vai tu zini, kā bērni rodas?
- Skaidrs. Mēs ar Askoldu jau esam izmēģinājuši. Forši. Tikai vienreiz vecā ragana uzskrēja virsū. Viņa gandrīz aiz dusmām noģība. Tāpēc ka viņu neviens nedrātē…
- Labi, Sintij, tagad braukšu strādāt, pārtraucu viņu pusvārdā, vēlāk tiksimies. Pasveicini Askoldu. Viņš ir labs puisis.
To es zinu, meitene apstiprina un kaut kā viltīgi pasmaida.
Pamāju viņai sveicienu un kāpju uz divriteņa. Diklis droši vien nakti nav gulējis, prātodams, kāpēc nevelk paša konstruētais apkures katls. Bet, garām braucot, ieskriešu pie Cipriķu Intas. Jāapskatās, vai viņai atvestā malka nav slapja, kā no meža. Neviļus prātā uzzib mana zēnlba bērnunamā pilsētiņas nomalē, kāda bijušā cietuma ēkā, kas pārbūvēta pusaudžu vajadzībām. Vēl līdz šai dienai neesmu izpratis, kādēļ toreiz, sociālismā, bija nerakstīts likums valsts apgādībā esošo iestāžu krāsnis kurināt ar slapju malku. Mūsu bērnunamam malku smagas apšu malkas pagales parasti atveda, tikai sākoties pirmajam salam, un krāvām tās nojumē, kamēr pirksti no aukstuma sāka stingt. Bet vakaros, cieši ielenkuši apaļo, ar skārdu apjozto krāsni, skatījāmies negribīgajās liesmās un klausījāmies, kā degdamas čūkst pagales. Siltums zēnu guļamistabā plašā telpā ar augstiem griestiem, kur karājās pienbalts un blāvs abažūrs, bija jūtams tikai ap pusnakts stundu, ko sagaidījām, stāstot gan rupjas, no pieaugušajiem noklausītas anekdotes, gan spoku stāstus un apcerot savas ne visai gaišās nākotnes ieceres. Divpadsmitos no radiotranslācijas skaļruņa iedārdējās himna "Sojuz ņerušimij…"[6], un tad nāca komandante, lai pārbaudītu, vai esam aizmiguši. Un šie nakts gājieni uz tualeti pa garo, auksto gaiteni… Vainīga bija vakariņu tēja, kā allaž, no aveņu stublājiem, ko dzērām, lai sasildītos. Mazās, šaurās telpas vēdlodziņš kā ziemu, tā vasaru vienmēr bija pusvirus, bet no poda virs sausās atejas bedres vilka saltums un sīvs amonjaka smārds.
Šajā vecajā ēkā, protams, netrūka arī spoku diezgan regulāri kādam no mums pazuda sīknauda un vēl viens otrs nieks.
Reiz par smagu pārkāpumu salauztu slēpi komandante mani vakarā iesauca savā dzīvoklī un ņēmās lasīt morāli, cik rūpīgi vajag apieties ar valsts mantu, ko tā mums sagādājusi, lai mēs, dulburu bars, tomēr izaugtu par veselīgiem un apzinīgiem padomju pilsoņiem. Stāvēju stūri pie durvīm siltajā un gaišajā istabā un klusībā vēlējos, lai viņa runātu un runātu, jo te bija tik mājīgi…
Atgriešanās mūsu telpā bija kā nokāpšana drēgnā pagrabā. Kādu citu vakaru kultūras namā pāri pagalmam rādīja indiešu filmu, kuru nedrīkstējām skatīties.
Mēs, daži puikas, jau pirms seansa palīdām zem kultūras nama mazās skatuvītes un pa grīdas dēļu šķirbām līdz ar filmas varoņu pirmajām bučām visu noskatījāmies, bet tad man no putekļiem šaurajā pagrīdē uznāca tādas šķavas, ka šķita pat filmas galvenais mīlētājs pārmetoši paskatījās uz manu pusi.
Zālē iedegās gaisma, jo kinomehāniķim vajadzēja projekcijas aparātam uzlikt kārtējo filmas rulli, un komandante no slēptuves izcēla mūs kā trusīšus aiz ausīm. Atkal sekoja izskaidrošanās viņas dzīvoklī, un mēs visi trīs krietnu brīdi baudījām mājīgumu, iztēlojoties, ka
varbūt kādreiz arī mums būs tik gaiša istaba…
* * *
Tieku nost no pagastmājas krāsainā betona klucīšiem izklātās taciņas uz asfaltētā ceļa. Garām aizjoņo maza, sarkana mazda, kurai izpūtēja vietā, šķiet, piemetināta lietusūdens notekcaurule tik resna tā ir. Skaidrs, ciemos pie Dikļa aizbrauc viņa mazdēls. Tas ari kā ķerts uz visādiem izgudrojumiem.